šis ir mans vienīgais ziemsvētku stāstiņš. diezgan pavecs un šeit jau bijis, bet nu mazums. ja kādam ir pacietība tik gari un bez ridkopām lasīt. mans pienesums.


reiz deviņdesmito gadu sākumā marģeris martinsons un rita lasmane atgriezās no ziemsvētku pasākuma liepājas metalurga kultūras namā. bija jau pavēls un viņi devās uz tuvāko pieturu autoostā, lai ar pēdējo tramvaju dotos tālāk uz klaipēdas rajonu pie martinsona. tumšajā un tukšajā pieturā viņi ieraudzīja dīvainu, maza auguma sievieti, kura bija satuntuļojusies lakatos kā sīpols un skraidelēja ap diviem milzu čemodāniem un spiedza. lasmane, labu sirdi būdama, piegāja sievietei klāt un pajautāja, kas par problēmām, bet tā, savukārt pavērsa pret lasmani savu seju, kā sašūtu no daudziem maziem ādas gabaliņiem, strauji samirkšķināja mazās, apaļās, tālu vienu no otras atstāvošās ačeles un atvēra sačervelējušos bezlūpu mutīti. mēģināja kaut ko spiedzot teikt. lasmane saprata tikai intuitīvi — galvenais, to, ka sieviete pirmoreiz ieradusies liepājā un neviens viņai nepalīdz tikt līdz kādai tur ielai. atgājusi maliņā lasmane izstāstīja par neparastās viešņas nelaimi martinsonam un abi nolēma viņai palīdzēt, jo bija taču ziemsvētku laiks. viņi paņēma taksi, iesēdināja dīvaino sievieti aizmugurē, sasēdās arī paši un devās meklēt mistisko ielu un namu. pa ceļam mēģināja izdibināt no svešinieces ko vairāk, taču nevarēja saprast kādā valodā viņa runā, angļu, franču vai krievu. palika tomēr pie krievu. skaņa no viņas nāca kā no spaidāma plīša lācēna ar pīkstuli, signāli ne vārdi. taksists un draugi tomēr izlobīja no tiem kaut kādu adresi, laikam pionieru ielā, otrā pilsētas galā, un tad nu brauca uz turieni. marģeris taktiski pajautāja, no kurienes cienījamā ir ieradusies, uz ko saņēma smalku atspiedzienu: ja iz očen očen daleka. viss. vārdu noskaidrot neizdevās, abrakadabra kaut kāda, bet kad pa radio sāka spēlēt vāgneru, viņa ar zīmēm rādīja, lai pagriež skaļāk. interesanti. aizbrauca uz to pionieru ielu seši seši, apstājās — svešiniece jau aizskrēja pie nama ārdurvīm un sāka zvanīt, bet šoferis ņēma no bagažnieka ārā čemodānus. pēkšņi pie ārdurvīm izcēlās kņada, iemītnieki bija atvēruši un nu skaļi pret kaut ko protestēja, atteicās klausīties, sieviete satraukti vidžināja, un likās, ka viņi visi tur ir pazīstami, tikai šiem cilvēkiem viešņa nepatīk un viņi grib no tās ātrāk atkratīties. beigās durvis tika aizcirstas deguna galā un viņa palika uz ielas. bet bija taču ziemsvētku laiks un marģeris un rita bija nolēmuši cilvēku neatstāt bēdā. krāmēja vien čemodānus atpakaļ bagažniekā. ierāpusies taksī sieviete, svaidoties ar rokām, lika saprast, ka šī nav īstā adrese, bet jau nīgrajam taksistam citu norādīt nevarēja. nezinādami, kurp nu viņu vest, draugi izdomāja, ka jāved uz viesnīcu vismaz. brauca uz vienīgo liepājas viesnīcu līva. bet viesnīcā līva nebija vietu, un kad atradās, izrādījās, ka sievietei nemaz nav pases, tāpēc no viesnīcas arī nekas nesanāca. bija jau nakts, ap vieniem. sieviete ierāpās atpakaļ taksī. draugiem, kuru žēlsirdības akcija jau bija pārvērtusies apgrūtinošā pienākumā, gribējās ātrāk mājās uz klaipēdas rajonu. ko darīt tālāk, neviens — ne taksists, ne draugi, ne pati sieviete — nezināja, viņa tikai iekrampējās durvju rokturī, spiedza un atteicās izkāpt. pases nebija. skaitītājs tikšķēja. izdomāja vest uz policiju, lai tā kaut kā palīdz un noformē kur vajag, palīdzības dienests kā nekā. šī visu ceļu turpināja spiegt uztraukumā, laikam nevarēja saprast kurp tiek vesta. marģeris viņai pa zilbēm skaidroja PO-LI-CI-JA, lasmane panikā. kad nonāca pie policijas svešiniece ar mokām tika izplēsta ārā no takša un ievesta iecirknī, kur viņa sāka lauzīt rokas, izrādīt nepaklausību un rādīt ar garu, tievu pirkstu uz debesīm. lasmane vēlāk stāstīja, ka šis pirksts stiepies uz augšu kā augoša sveces liesma. policists, saklausījies dīvainajos spiedzienos, sāka justies dīvaini, pārējie arī, bet sieviete pa to starpu, izmantodama kopējo apmulsumu, izšmauca pa durvīm un metās atpakaļ pie taksometra, kur kāds cits policists jau grasījās pārbaudīt viņas čemodānu saturu. pieskrējusi klāt, viņa izrāva čemodānu policistam no rokām, tā vāks paspruka vaļā un uz asfalta izbira saturs — vesels kvantums tumšzilos, spīdīgos papīrīšos iesaiņotu mazu kārbiņu, katra pārsieta ar spīdīgu bantīti. cita nekā. no policijas ēkas jau šurp steidzās apvārdotais, nu, tas pirmais, policists un draugi, tāpēc pametusi savas kārbiņas uz trotuāra, sieviete metās bēgt, prom pa izgaismoto ielu. abi policisti metās pakaļ, marģers un rita no muguras arī, bēgošās lupati plīvoja vējā, skrēja, skrēja un tad — notika negaidītais — sieviete pēc diviem kvartāliem, nonākusi tieši pie šķērsielas, pēkšņi ņēma un visu acu priekšā izgaisa. izkūpēja uz līdzenas vietas — čuš un tukšums. vajātāji apstājās kā iemieti un neviens vispār nevarēja saprast kas notiek, visi sāka brīnīties, raustīt plecus un pārstāstīt cits citam redzēto, jo ko gan citu. lasmane vēl aizskrēja līdz izgaišanas vietai un pārbaudot ieskatījās šķērsielā, gan pa labi, gan pa kreisi. neviena. taksometra šoferim maiņa sen bija galā, rēķins arī liels, tāpēc neko ilgi šī brīnīšanās nevilkās, — viņš marģeri un ritu ielādēja mašīnā un žigli vien aizrāva uz klaipēdas rajonu. abi draugi bija dīvainu sajūtu varā. tādi apjukuši viņi uzkāpa dzīvoklī un devās pie miera, bet, kad bija katrs uz sava izvelkamā krēsla jau apgūlušies un gaismu izslēguši, ar viņiem atgadījās vēl kas dīvains — abi, pēc desmit minūšu ilgas vienlaicīgas vārtīšanās un miegā laišanās, tikpat vienlaicīgi palēcās katrs savā guļvietā, katrs sava pusmetra augstumā, it kā būtu vienu strāvas tiecienu dabūjuši. abiem balts gar acīm, abi sēdus. bailīgi. kādu laiciņu abi vēl sabija tā sēdus, katrs savā krēslā, un vēl un vēlreiz pārrunāja vakara gaitā notikušo un kas tas bijis par tādu dīvainu triecienu tikko. lasmane piecēlās, tumsā parakņājās un nolika galvgalī uz klavierēm mazu, melnbaltu krucifiksiņu, lai sargā. aizmiga pēc tam starp krēsliem sadevušies rokās un pirms aizmigšanas vēl paspēja vienoties kopējās aizdomās, ka satiktā dīvainā sieviete visdrīzāk bijusi citplanētiete, jo ko gan citu varētu nozīmēt viņas dīvainais izskats, balss, izgaišana un vārdi — ja iz očen očen daleka.

nākamajā dienā lasmane piezvanīja marģerim un pastāstīja, ka, braukdama uz darbu, pa autobusa logu redzējusi dīvaino sievieti vēlreiz, šoreiz tramvaja pieturā pie universālveikala, un abiem atkal palika jocīgi tā ap dūšu.