bet pie mums upītē, piemēram, dzīvo bebri. tepat, gandrīz blakus. un ko es par viņiem zinu? gandrīz neko! dzīvnieki kaut kādi, tie aukstumizturīgie, ar biezu tauku slāni. vai viņi olas dēj kā pīļknābji, vai dzīvdzemdētāji, visdrīzāk jau otrie. dzīvajā neesmu redzējis, tikai tuvojoties tiltiņam dzirdējis plunkšķus. un televizorā arī ir rādīti, jā. ēdot koksni, cilvēkus, paldies dievam, nē. man nekādu īpašo emociju un attieksmes šajā sakarā nav, bet piņķis pagājšreiz, pa tumsu nākdams šurp, arī pie tiltiņa bija dzirdējis tos plunkšķus un tā pārbijies, ka viņam sākuši sāpēt pupu gali. kādu pusstundu pēc ierašanās vēl žēlojās, ka sāp. domājis, ka es vai vitarmīns tur slīcinās īsi pirms viņa ierašanās.

bebrs plunkšķa ietvarā, gluži kā brilles - zelta.

bet pirms pāris gadiem vitarmīns kaut kur bija izlasījis ziņu - ugunsdzēsēji uzmet sievietei satracinātu bebru. izklausījās jautri, tika sūtīta filozofiska īsziņa knokai.