grupas svešie solistei saņčo visu rītu galvā skanēja kāds muzikāls fragments, viņa tā arī neuzminēja un neatrada kāds, ne autoru, ne dziesmu. jau pamostoties skanēja. saņčo tā bieži gadījās — iznirst no apziņas kaut kas tāds un nesaproti, kas tas vispār ir — vecs vai jauns, sieviete vai vīrietis, vai grupa, vai instrumentālais. un kad tas dzirdēts — vakar vai pirms gada, vai kad? it kā visas mūžā dzirdētās dziesmas, nokļūstot saņčo ausīs, būtu zaudējušas piederību un turpinātu viņā skanēt visas turpmākās dzīves garumā, fonā, bet dažas no tām pa reizei anonīmi iznirtu virspusē. it kā viņas šeit un tagad apziņas stāvoklis būtu visu dzīves laikā dzirdēto dziesmu summa. it kā visas šīs dziesmas viņā būtu vienlīdzīgas, bet dažas no tām vienlīdzīgākas par pārējām, patvarīgi, pa reizei, nerēķinoties ar saņčo prātu un atmiņu. iet viņa, piemēram, pa ielu, bet galvā kaut kas spēlē, bet viņa to nemaz neapjēdz, iet tik ar dziesmas formulu sevī, bet, kad apjēdz, neko nesaprot — mūzika kaut kāda, turklāt ļoti pazīstama, pēkšņi.