kā iveta pazariņa, meitene kā māja, pupi kā balkoni, reizē gribēja un negribēja, visu nakti nogrozījās blakus tikko no cietuma izlaistam milzīgam labsirdim uz šaura piepūšamā gumijas matracīša zem kādas slampes ābeles kuplajiem zariem - kā šis viņu iesāka spaidīt un aiztikt, tā šī viņam nē un nē, bet tikko šis apvainots pagrieza muguru, iveta tomēr kili kili un nabaga sašam atkal viss gaisā, un šis atkal uzbrukumā, bet kā šis uzbrukumā, tā šī atkal nē un nē, un tā uz riņķi līdz pašam rītam pilnīgā bezmiega virzulī - tāda man bija visa šī diena, kas sākās ar to, ka mūsu cāļu pagasta armīnos līdz pulksten sešiem vakarā pazuda elektrība, turpinājās ar pretīgām paģirām šalcošā klusumā, kurā pat grāmatu lasīt negribējās, tāpēc sēdēju tāds viens pereviens un hipnotizēju zemesriekstu sviesta burciņu, gaidot, kad tajā iedegsies gaisma, bet, kad apnika, tā ap pusdiviem, neizturēju, paņēmu zilo pildspalvu, uz savas spalvainās ciskas uzrakstīju MAZA ZAĻA VARDĪTE un aizgāju uz mežu sēnēs, salasīju tur pusbļodiņu ar gailenēm, divus ērčukus (iemetu podā, uzkakāju virsū un nolaidu trubās) un vienu mazu, zaļu zirneklīti, kuru, domādams par ivetu pazariņu, fui, ratinīku, un čukstēdams TU ESI PĀRĀK LĪDZĪGS ĒRCEI, nospiedu, izsmērēju ar nagu pa galdu.