šorīt nu gan bija dīvains sapnis, kurš kā jau visi sapņi sapņošanas brīdī, likās ļoti nopamatots īstenībā. biju it kā aizkūlies uz savu nepabeigto pareizticīgo semināru rīgā, kur tieši eksāmenu un pirmsizlaiduma laiks, un mani kā kursabiedru ar atplestām rokām sagaida vecie slampes vidusskolas klasesbiedri, latvieši (kuri nemaz seminārā nemācījās). ir it kā otrais kurss (lai gan toreiz no četriem nomācījos visus trīsarpus), bet es neesmu jau gandrīz visu mācību gadu apmeklējis nevienu lekciju. gaiteņi tukši, semināristi raksta kontroldarbus. daži tomēr mani satiek un runājas. pa retam apkārt staigā batjuškas-pasniedzēji savos garajos melnajos talāros. semināristi ievelk mani vienā no istabiņām un sāk vārdot, sak, lai nākot uz izlaidumu, mani arī esot solījuši izlaist tāpat bez eksāmeniem, ka mani tur visi vēl joprojām cienot, mīlot un gaidot. par ko, interesanti, pie sevis nodomāju, bet skaļi neizpaužu - par atkrišanu no baznīcas, nemācīšanos, rupjajiem pantiņiem, publisko homoseksuālismu, 100 gramu vairošanos, pīpēšanu un dzeršanu? bet sajūta tāda dzimtā. es esot solījis viņiem zālīti atnest, tā semināristi, gaidījuši. nav zālītes, lauzītā krievu valodā saku, rīgā baigais trūkums, pie tam visi dīleri man noziedējuši. nekas, tā šie atkal, viens batjuška, kaut kāds labais, arī viņiem esot solījies dabūt, gan būšot ok. un visi tādā draudzīgā, sazvērnieciskā atkalredzēšanās sajūsmā - seminārs esot nolēmis, man būšot jābūt karognesējam, lielajā izlaiduma gājienā - beigās iespieda man rokā nolauztu, pusmetru garu masta kātu ar laicīga rakstura baltu, sarkanrakstainu karoga lupatu galā un teica - nes! nu.. es arī nesu un tik domāju - dīvaini, dīvaini, priecīgi un kaut kā neērti nepelnīti, vai?!