pavadītas 4 notikumiem piesātinātas dienas, bail pat ķerties klāt un kaut ko no visa tā aprakstīt.

18. maijā tika svinēta mana drauga dzimšanas diena, piebrauca pilna māja ar viņa draugiem, pārsvarā tie bija viņa vecie kurasabiedri no liepājas mākslasskolas laikiem, tagad - rīdzinieki. daudz dzērām. bija jautri un saticīgi, bez strīdiem un ekscesiem, ja neskaita kārtējo kompaktdiska salaušanas rituālu (šoreiz vitarmīns nepažēloja džordžu maiklu). katrs atrada sev piemērotu sarunu biedru un nevienu speciāli izklaidēt nenācās. spilgtākā bija burbuļu pūšana, par kuru jau rakstīju, un tas, kā jubilārs nometa no otrā stāva vecu aprūsējušu 100 g atsvaru. dzelzs bumbulis noblīkšķēja uz halles grīdas un atstāja parketā nelielu bedrīti. par atmiņu.

19. maijs. no rīta vēl nepaguvām izrosīties no gultas, kad pagalmā ar folksvāgenu jau iestūrēja citi sveicēji - mana drauga bijušais draugs, ar kuru viņš savulaik nodzīvoja kopā 7 gadus, un vēl divi jauki viņa paziņas - juris un silvija. biju uztraucies, kā nu tagad būs, jo situācija neērta, tomēr viss beidzās labi - pasēdējām, parunājām visi kopā, tā, ka likās - bez īpašām sirdssāpēm, kaut zinu, - katrs no mums kaut ko klusībā pārdzīvoja. es gan vairāk par citiem, ne sevi. lāpījāmies, no nakts pārpalikušais konjaks + vīni.

kad šie viesi bija prom, pēc neilga laika ieradās vēl citi - alens un inga, cilvēki, kuri tagad mitinās mūsu vecajā brīvības ielas dzīvoklī. turpinājām dzert, svētki negribēja beigties.

pievakarē ciemata centrā iebrauca mana draudzene marīna, kura nu jau 18 gadu mitinās ņujorkā, regulāri brauc ciemos un šī nu atkal bija tā reize. gāju pretī. atveda mums katram pa t-kreklam, katram pa ķēdītei ar krustu un miroņgalvu (amerikā tagad tas esot modē!) un kaut kādus vecus, 2004 gada ņujorkas geju klubu katalogus. klausījos marīnas stāstos un man no viņas visu laiku nāca raudiens.

aizdzērāmies līdz pat pēdējam brīdim un tad pa tumsu, pa akmeņaino ceļu klupdami krizdami (marīna nodauzīja zābaku papēžiem uzgaļus) metāmies uz pēdējo mikriņu, lai tiktu uz rīgu uz muzeju nakti, rakstnieku diskotēku. pa dienu šaubījos vai braukšu, bet vakarā mani bija sazvanījis ceplis un tad jau atteikties vairs nevarēju. vitarmīns palika mājās. kad nonācām rīgā, inga ar alenu kaut kur noklīda un mēs palikām ar marīnu divatā, aizgājām līdz muzejam, kur es satiku kārli un rimi, tā pa riktīgam noplēsu vienu traku deju pie amy winehouse (timofejevs paslavēja, ka labi esot dejojis, ho ho), cieši apķēru brūni sarkano annušku, salabu ar stepes vilku un tad jau pasākums bija galā. kad gājām ārā, kāda meitene burzmā man uzsmaidīja un piemiedza, un es nodomāju, ka tā varbūt ir virdžīnija rebit. pēc tam abi ar marīnu aizbraucām pie zēniem uz dīķu ielu. turpinājām dzert. marīna mūs, puišus, nemitīgi vilka uz gultu (šajā ziņā viņa ir īsta sērga), es negribēju, sāku panikot, tāpēc līdz rītam nosēdēju virtuvē pie pudelēm.

20. maijā no rīta. manu draugu trijotne piecēlās un alkoholisms pārdaugavā turpinājās. marīna ar cepli aizgāja uz veikalu pēc jack daniels, bet kārlis uz rolanda kalniņa jauno filmu. pirmie atgriezās un mēs ar pudeli nogājām vārtīties pagalma ērčainajā zālītē. rimčiks lika galvu marīnai klēpī (viņš no kuskusa ir atguvis savu leģendāro sarkano kepku, urā!), bet es turpat līdzās, klusiņām aizgriezies, vēmu dzīvu spirtu. pēc tam atkal uzkāpām augšā uz dzīvokli un es ar savu mīļo cepli stundiņu pagulēju blakus. man tas daudz nozīmē, nu tā - vienkārši būt blakus un apķert viņu.

vakarā, kad beidzot iztaisījāmies ārā, biju laimīgs, jo ļoti gribējās mājās. marīna, kaut sena un reti sastopama draudzene, lielās devās kļūst smagi panesama. viņa palika pilsētā ar mērķi doties uz vecrīgu meklēt seksīgus večus, bet es ripināju atpakaļ uz saviem laukiem.

kad izkāpu un jau kātoju šurp, pusceļā mani sagaidīja vitarmīns, par ko es ļoti priecājos un brīnījos, jo viņš nekad man šādi nebija nācis pretī. laikam jau dikti skumji viņam te bija vienam kļuvis. atnācām mājās, runājām pusbalsī, uzlikām foršu punktu uz i un devāmies gulēt murgu miegu.

nākamajā rītā, tas ir vakarrīt, es piecēlos agri, nodušojos, ātri izbraukāju rīgu (kur man vispār radās tie spēki?), aizvedu uz dienu nodošanai kārtējo maketu, atgriezos (mani atkal pieturā sagaidīja mans draugs), piezvanīju un uzzināju, ka marīna pagājušo nakti pavadījusi policijas iecirknī, jo galīgi piedzērusies, kaut kur vecrīgā uz soliņa aizmigusi un savākta. vitarmīns līdz vēlai pēcpusdienai vēl lāpījās. es nespēkā gulšņāju.

bet šodiena ir pavisam klusa. armīnam pavisam slikti. bijām centrā, poliklīnikā, kur viņam mērīja asinsspiedienu, kafejnīcā paēdām un tikai tagad, tāds paēdis, es varu piesēsties pie kompja un atzīmēt visu šo notikumu secību. tā jau parasti ir - ja dzīve notikumiem pārbagāta, gandrīz nekad nav spēka par tiem ko prātīgu uzrakstīt. viss sagāžas vienā kaudzē un nezini no kura gala ķerties klāt. šo uzmetumu es pat vairāk priekš sevis, lai neaizmirstas. dienasgrāmata taču.