tas ir mazais cilvēks vecmodīgā, vienkāršā uzvalciņā ar visparastāko balto krekliņu. šis uzvalks izskatās gandrīz pēc piespiedu kārtā uztieptas uniformas un it kā varētu valkātāju raksturot kā sistēmai pakļautu indivīdu, bet tas tā tomēr nav, jo bikses ir mazliet par īsu, bet personība, kas nolasās sejā, ir pārāk inteliģenta (kaut (teatrāli) varas satramdīta), tā, ka sanāk - šis cilvēks ir nevis šīs uzvalkotās sistēmas īsta, organiska sastāvdaļa, bet gan speciāli gribēta, pašapņirdzīga parodija par to un savu vietu tajā, ļoti apsūdzoša savā viegli nojaušamajā smieklīgumā, un tomēr tāda, kas nenosvītro nēsātāja personības šarmu (jo kas tad to vispār var nosvītrot!?).

morisejs iet fotografēties pasei.

kauns vai nekauns atzīties, bet es arī gribētu sev šādu garderobi. septiņus tādus uzvalciņus un septiņus tādus krekliņus, visus vienādus, katrai nedēļas dienai savu komplektu, un tad pa rīgu vai pa laukiem, pofig, visur, veselu gadu no vietas, rociņas pa vīlēm turot un celīšus mazliet par augstu cilājot. iedomājoties par to vien, mani pārņem sajūsma.