izkāpu no vilciena pa taisno uz brīvības ielas, netālu no savas vecās dzīvesvietas ar kaut kur sagrābstītu pazaudējušos knēveli uz rokas, un ieraudzīju tur, uz trotuāra, vēl trīs tādus pašus, vecāku aizmirstus mazuļus, kas jau rāpuļoja un snaikstījās gar pašu braucamo daļu uz kaucošā trafika pusi. nesaprotu, kas tas tiem bērniem par tādu pašnāvniecisku instinktu - vienmēr līst pa taisno zem mašīnu riteņiem?! vienmēr viņiem vajag tieši to tur, visaizliegtāko akmeni visbīstamākajā vietā, ar tieši to tur, velnsviņizkam nepieciešamo, sarkano skudru virsū! tā nu grozījos pilnīgā panikā un nevarēju i saprast kā apvākties, jo, ja aizgādātu mājās tikai to pirmo, pārējie trīs taču noteikti tiktu sabraukti, savukārt, ja ņemtu tos trijus no sākuma, kur tad liktu pirmo? ar visiem četriem apkrauties arī grūti, pie tam vēl riskējot tikt arestētam un apvainotam kāda sīča zādzībā visam plusā! neraža kaut kāda, ne pamestie bērni!