šodienu es pavadīju pilnīgi bezjēdzīgi. visu laiku, kas man bija, es atkal palaidu vējā.
no rīta pamodos jocīgā noskaņojumā, jo vakarnakt man bija uznākusi slimīga iedvesma, kuras iespaidā es uzrakstīju parodiju par ziedoņa dzejoli kā svece deg, nosaucu to - kā māja deg, un patiešām tajā aprakstīju degošu māju, pa logiem lecošus cilvēkus, apstulbušu ugunsdzēsēju un televizorā nelietīgi stāvošu staķi, uz laiku ieliku to cibā, bet skuka, kas laikam vienīgā tobrīd bija nomodā, iekomentēja, ka īsti labi tas nav, ka par dažām lietām tomēr nevajadzētu jokot, tas rada manā sirdī atbalsi, uzmeta paša rakstītajam slaveno šaubu ēnu, es nakts vidū piecēlos, atkal ieslēdzu kompi un nelaimīgo dzejoli izdzēsu. tomēr no rīta, kad pamodos, pēkšņi sajutos tāds kā uz skuku apvainojies. it kā vakar es būtu, kāda priekšā ko sagrēkojies un nepelnīti norāts. it kā manī nebūtu sirds, lai gan ne pret vienu ļaunuma nejutu, tikai tīru un dzirkstošu radīšanas prieku, bet pret veģu ugunsgrēkā cietušajiem - līdzjūtību un šausmas. aizdomājos arī par to, ka dzejolis taču ir kaut kas pavisam cits, kaut kāda mistiska kombinācija, kurā nekad nekas tā īsti nav skaidrs, bet labi, sūds ar visu to skābumu un dzejoli. man bija jāstrādā, jāmaketē dienai otrais idiota ceļvedis, kuru es nekādi nevarēju saņemties un iesākt, jo tur, tajā ceļvedī, ir pa pilno ar visādiem ķiņķēziem un tekstu blokiem, tas viss ir tik piņķerīgi un nogurdinoši, ka šo darbu atliku un atliku, no pusdivpadsmitiem uz divpadsmitiem, no divpadsmitiem uz pusvieniem, no pusvieniem uz diviem un tā tālāk un tā līdz vakaram, tā arī nesāku un neko arī neizdarīju, toties šajā laikā paspēju atkal sarakstīt cibā veselu kaudzi muļķību, par kurām, tagad pārdomājot, sametās gandrīz vai kauns. pirmkārt, vienā komentārā nosaucu gramatiku par vārdus iegrožojošu totalitāru sistēmu, un otrkārt, ar džeinas frendlisti iesaistījos kaut kādos šausmīgos gāganu karos par liekajiem matiem, nagiem un pupiem, no kuriem es patiesībā neko nebietēju, jo esmu gejs un man viņi nepatīk tīri estētiski. kaut kāda agresīva vecene, kura sevi profilā dēvē par dzejnieka sapni, mani pat pasūtīja dirst. vārdsakot, atkal bezjēgā.
šai bezjēgai pa vidu vēl bija ienācis vecais, kas atkal ir uzkāpis uz korķa, mēs mazliet pasēdējām, izdzērām mazo šņabīti un parunājām par to, cik grūti ir apstāties dzert. kad viņš bija prom, es pēkšņi jau ento reizi iedomājos, ka nu jau mēnesi nekādi nevaru atcerēties vienu teicienu par jaiščņicu, kuru ar kaut ko nedrīkstēja jaukt, bet ar ko, biju galīgi aizmirsis, sadusmojos uz sevi un iesitu šo vārdu gūgles meklētājā un beidzot atradu (atcerējos), ka šis nezināmais ikss ir dieva dāvana (božij dar), ātri ierakstīju šo informāciju šeit, pats nopriecājos, taču arī šie mani prieki nevilkās ilgi, jo vakarā seriālā neprāta cena šo teicienu negaidīti pa visu latviju izkliedza zanes daudziņas helēna, un es atkal kā sadedzis metos augšā pie kompja, lai izdzēstu savu tekstu par šo sakāmvārdu, jo šāda dublēšanās, manuprāt, izskatītos kaut kā nepiedodami tizli un neasprātīgi. tā atkal viss sačakarējās, un, rezultātā, te nu es atkal esmu, pie realitātes kājām, rakstu šo visu, bet blakus uz galda man stāv milzīga mērglāze, pilna ar gabalos sasalušu džindžarellu, kuru manējais nez kāpēc bija iegrūdis saldētavā, un tā tur būtu no aukstuma arī uzsprāgusi, ja nebūtu laikus izrauta ārā. tas tā, - visai bezjēgai bonusiņā, lai es, visu dienu aizlaidis pa pipeļiem, varētu te vēl pakvernēt un pirms miega pasūkāt ledu.