onkulis sēž pie spirta burciņas un stāsta, ka viņa jaunā, apaļīgā sieva nedzerot, bet vienreiz nejauši tomēr esot iedzērusi un pēkšņi sākusi mūzikas pavadījumā tik mežonīgi virpuļot, ka viņš pat nobijies un nezinājis, ko darīt, bet viņa vecā, nu jau mirusī, sieva tajās retajās reizēs, kad bijusi alkohola iespaidā, vienmēr šausmīgi pucējusies un mainījusi garderobes, ko skaidrā prātā parasti nekad nav mīlējusi darīt. es tajā visā klausos, domāju par to, ka es, turpretī, salietojies mēdzu kratīties un plivināties ar rokām, man parādās arī tendence atkailināties vispār, un klusībā pie sevis es iedzeru par nesatikšanos.