no rīta paverot ārdurvīs šķirbiņu nokonstatēju, ka ļauno garu meitenītes pa nakti atkal piespraudījušas visas spraudziņas ar savām vēstulītēm, uz pusēm pārlocītām zīmītēm, kurās ar ķeburainiem rokrakstiem aicina uz randiņiem, pārmet kāpēc tad un tad es neesmu bijis mājās, un draud, ka tikkos un tikkos atnāks vēlreiz, visas šīs olgas, ļenas un taņas, kas liek man nodrebēt, aizbultēt durvis, turpināt baidīties no virtuves nažiem un atkal ieskatīties apgaismoto istabu dziļumos, kuros plešas dievišķa, pilnīgi tukša pļava.