ir nu gan dažiem vīriešiem gaume uz odekoloniem, viņu dēļ šovakar pat, dodoties pēc sava ikdienas kenta, visus sešus stāvus lejup nojoņoju ar aizturētu elpu, labi vēl, ka tabakas namā, rindā uzreiz aiz manis, atslodzei stāvēja kāds apvēlies, apetītlīgs ansītis apaļiem ābolu vaigiem un tik reibinoši smaržoja pēc kanēļa un vaniļas, ka biju gatavs viņu uz vietas saplosīt mazos gabaliņos un apēst ar gardu muti, taču šādās lietās, kā parasti, laimes mirklis ir īss, tas aizsteidzās drīz, un jau nākamajā es atkal kāpu augšup savā entajā stāvā, tikai šoreiz jau pīpēdams un pūzdams sev dūmus pār augšlūpu taisni degunā, lai nu jau pa otram lāgam nejustu iepriekšminētā atbaidošā odekolona smaku.