ak jā, kad aizaizvakar ar piņķi sabučojāmies uz lūpām, viņš sevī mazliet sarāvās un nedroši pajautāja, vai viņam tagad kaut kas slikts no manis nepielips, bet es viņam atbildēju, ka mums taču lūpas un zobi nav asiņaini, tāpēc viss kārtībā, un viņš pēc šī teksta zibenīgi nomierinājās, mīļais neveiksminieks piņķis, kuram taču arī uz šīs pasaules jādzīvo.