svētdienas rītos ir kaut kas no augšāmcelšanās gaidām, kaut kas no uz mirkli aizturētas elpas, klusat jauni klusat veci Dievs ienāca istabā, un kaut kas vienlaikus bezcerīgi nepieskarams. es arī vienmēr jūtos tā kā tu saki,lai kur atrastos un lai ko darītu,liekas, ka piedalos dievkalpojumā un skaitru kaut kādu iekšēju lūgšanu, ne ar vārdiem, pat ne ar domām, bet citādāk.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}