visu dienu lasīju vecas vēstules, kuras esmu sūtījis savai draudzenei sarmītei un kuras viņa man uz laiku iedeva pārlasīt. briesmīga banalitāšu un tukšvārdības jūra tur bija, brīžiem smieklīga līdz vājprātam, bet patiesa gan, un tagad jūtos galīgi saguris pēc visa tā un pat noskumis. lasīju un neatcerējos nevienu vārdu no rakstītā, viss kā no jauna, it kā autors būtu pilnīgi svešs cilvēks, taču vienu gan sapratu - visinteresantāk lasīt ir tad, kad tiek aprakstītas nevis kaut kādas nekonkrētas izjūtas, nu kādas jau tās jauniešiem bieži mēdz būt, bet gan reāli notikumi un fakti.