patiesībā man visu šo mēnesi pa kluso vilka atpakaļ uz slimnīcu, jo tur palika tas foršais krievu puisis gļebs, ar kuru gulējām vienā palātā un ar kuru kopā mums bija pa īstam jautri, iedomājos pat, ka varbūt tāpēc arī esmu pazaudējis interesi par ārpasauli un noslēdzies no visa un visiem pēdējā laikā, nezinu, tas, protams, tikai minējums, jo es neteiktu, ka būtu konkrēti iemīlējies, vienkārši mums abiem tur bija baigi labi kopā un slimošana kā īstas bonifācija brīvdienas, bet šodien es pēkšņi skatos vienu sirsnīgu amīšu filmu, elizabethtown saucās un esmu pilnīgi spārnos, jo tur tas aktieris orlando blūms ir tik nenormāli līdzīgs gļebam, ne tā ka tieši kopija, bet kaut kādās niansēs, kustībās, attieksmē, intonācijās, kaut kā no ekrāna tas viss atsmaržo, es skatos, skatos un man atkal šausmīgi gribas atpakaļ uz to mūsu palātu, tikai pabūt kopā, parunāt, un lai tur šprices, lai tur punkcijas un nezin kas, bet toties pāri visam kaut kāds tāds vieglums, kādu jau sen ne ar vienu nebiju izjutis, ehh.. laikam tiešām esmu sasodīti romantisks tips un man pavisam maz vajag, pie tam viņš šorīt, tikko biju pavēris acis, pēc ilga nesapīkstināšanās laika, atsūtīja īsziņu, kurā apsveica mani ar ziemas iesākšanos, tā ka.. pizdec, esmu laimīgs. labi, skatīšos tālāk, filma tikai pusē.