šodien kūlos mājās no centra apkrāvies ar maisiņiem, kuros biezpiens blakus ābolu etiķim, un kārtējo reizi ierāpos nepareizajā busā, kas aizveda mani galīgi kreisi, izlaida ārā miera ielā pie kapiem, tad nu sanāca špagot tiem cauri, eh, kas par brīnišķīgiem kapiem - pietiekami plaši, šausmīgi klusi, vēsi un aizauguši, neviens piemineklis ar citu nesacenšas, neviena kopiņa neizvirza pretenzijas, - ideāla vieta, viena tantiņa gan kaut ko tupus rāpus grābstīja un dziļumos tusēja gotisku jauniešu banda (būtu drosmīgāks, pieietu klāt un palūgtu uzpīpēt zāli, sen nav kurīts), bet citādi tišina i pokoj, i toļko mjortvije s kosami, gāju, gāju un domāju par savu nozīmīti fak, par to ka ar šādu mazu saulstariņu pasauli var izpist divēji - ar mīlestību vai bez tās, un tur jau tā dzīvības cena, bet galvā riņķoja veikalā dzirdētais robija viljamsa rudebox tārps un mugura atkal sāpēja tā kā pendžam.