ja es būtu miris jau 19 gadu vecumā, piemēram, kritis afganistānā vai izmests pa liepājas pedagoģiskā institūta kopmītņu logu, bet pēc tam uzreiz pārdzimis citā cilvēciskā būtnē, tad man tagad būtu jau 18, un es varbūt dzīvotu mājā ar 88 kristāla istabām, man būtu daiļš einuks par kalpu, sestdienu vakaros baseina malā dziedātu black eyed peas, bet es pats, protams, pašos ziedos, nobriedis precībām ar kādu bagātu naftas magnāta dēlu vai meitu, nodrošināts, skaists, laimīgs un, iespējams, arī talantīgs. ei nu sazini kā ir labāk, stūrmanis vienīgais zin, varbūt, ka viss vēl priekšā, nav ko noskumt, kā saka, ņe nado pečaļitsa.