vakar braucu autobusā uz māju, pa ceļam iekāpa puisis, tā ap gadiem 16-17, tāds svaigumiņš delfīniņš, veselīgs, jautru, glītu seju, foršās džīnās, ar mugursomu un oranžu bezroku maiku, bet kas pats galvenais - viņš stāvēja pieķēries pie augšējās stangas un viņam bija MEŽONĪGI AIZAUGUŠAS PADUSES, pilnas ar tādām garām, tumšām, sasvīdušām spalvām, kā pieaugušam vecim, tādām, kas nāk ārā pat tad, ja rokas gar sāniem, pizdec vispār, sēdēju kā noburts un tik ik pa brīdim lūrēju uz viņa pusi, atlikušajā laikā fantazēju (ne seksuāli, bet estētiski kaut kā, lai gan viņš kaut kur bija līdzīgs vienam manam vecam loverim) un vēl pamanījos lūgt dievu par savu veselību. vot ir kādreiz pasaulē lietas, kas ir it kā pretīgas, bet tajā pašā laikā nenormāli pievelk un pat patīk. nebūtu viņam to spalvu, paskatītos, papriecātos, ne vairāk, bet tā, savienojumā ar spalvām, - īsts blieziens. izkāpām abi vienā pieturā, viņš aiznesās pa priekšu un vēl beigās pielika punktu visam ar sava dupša kustībām, nu tādām smukām - ne pa daudz, ne pa maz. foršs puisis bija, iepatikās ļoti, cerams, pēc apraksta nebija līdzīgs jebkura jebkāda cibiņa dēlam.