sapņi kļūst arvien dīvaināki. šoreiz pārpildītā, ar alkoholu pārapgādātā skolas ēdamzālē notika fašistiskā intonācijā ieturēta uzruna, kuru veica kāds vardei līdzīgs tips ar biezām brillēm sārtos plastmasas rāmjos un runa gāja par masveida uzvedību kādā rokkoncertā, vai pareizāk sakot par neuzvedību. bet tā grupa taču arī bija tizla, es pārkliedzot visus iesaucos, pie mums taču parasti tā, ka, jo vairāk cilvēku saskrien skatīties, jo tizlāka grupa, taču varžveidīgais izlikās to nedzirdam un peldeni pārgāja pie nākamās tēmas par pornofilmām, kuras arī viņaprāt esot galīgi garām, jo tajās sievietes nepasakot nevienu prātīgu vārdu, tikai vaimanājot un kunkstot, tad es atkal gribēju iebilst ar tekstu par to, ka man mājās ir viena varen mākslinieciska pornofilma ar dzeju fonā, lai nedirš, bet līdz tam vairs netika, jo zāles dziļumos atvērās priekškars un uz mazas skatuvītes visu skatieniem atklājās satīra pozā sēdošs, pliks ūsainais sigvarts kļava, es nonācu šokā un pat neatceros, ko par to teica varžveidīgais, bet sigvarts kļava piecēlās un inteliģenti imitējot piedauzīgas gurnu kustības, visā savā norasojušajā, apetītlīgajā apaļīgumā, modeles gaitā slīdēja cauri zālei uz mūsu pusi, ļaujot visiem interesentiem sevi aptaustīt, pieskarties, paņemt aiz krāniņa, jautāt, vienbrīd viņš samazinājās un kļuva vien sprīdi garš, bet tas nevilkās ilgi, atkal atnāca atpakaļ īstajos izmēros, es pats sev par nelaimi sakautrējos, pat novērsos, taču, kad sigvarts nonāca man blakus, viņš pats uzņēmās iniciatīvu, jo izrādījās, mēs esam seni draugi, viņš kaut kādā mistiskā veidā, nepalielinoties augumā, piedabūja savus nelielos, bet ārkārtīgi glīti veidotos, mitros zvanus man pie sejas un noglauda man ar tiem vaigu, vēl tagad jūtu šo pieskārienu, tā ārkārtīgi cilvēciski, forši tas bija, kad jautāju, ko tad viņš te tā pliks defilē, atbildēja, ka nauda aptrūkusies un iedzert arī griboties un neesot jau nekas pret, teica, ka mums vajagot sadzert un izkūpēja aiz kulisēm pēc alkohola, kur tu skriesi, nodomāju, mums taču te pilni galdi ar to, bet tad viņa vietā nez kāpēc uzradās aktrise ludmilla ahedžakova, es sapratu, ka tas arī ir viņš, mēs pacēlām brendija glāzītes un es uzsaucu tostu: za nas!!!!