pagājšnakt aizmiegot caur lūgšanu nokļuvu pa taisno tumšā maskačkas pagalmā, kur draugs, kas mani slikti ietekmē, gulēja netālu no manis uz milzīga auksta akmens, gulēja uz vēdera, gandrīz bezsamaņā pārsalis, bikses pusmastā, pliku dibenu, kā izvarots vai aicinot uz to un drebēja, es savilku viņam bikses augstāk, apgūlos blakus, lai sasildītu, teicu labu, tad atvērās augstās, netīri dzeltenās mājas logs, kaut kādā 6. stāvā, no tā izliecās kārlis streips un mūs ieraudzījis, atstiepa sarkanbaltu bērndārza segu, izkarināja pa logu un meta zemē, lai mēs abi nesalstam, sasedzamies, tad es iedomājos, ka te tomēr maskačka, ka var atnākt visādi bandīti un mūs piekaut un apzagt un pēkšņi atnāca vaļā, ka šajā pašā mājā šim pašam draugam, kas mani slikti ietekmē, arī ir slepens dzīvoklis, tāds mirgojošais, kas ataust atmiņā tikai īpašos apstākļos, tad nu ņēmu draugu ciet un viņa riteni arī, viņam kabatā vajadzēja būt atslēgām, un grasījos stiept augšā, lai abi tur aizmigtu pilnīgās debesīs, vienkāršā, draudzīgā, nesadalāmā kopā, satinušies streipa segā, bet tad kaut kas notika, pārtrūka, žēl, un atgriezos nomodā, trausla siena bija pagadījusies, lūgšanu siena.