burvju kalns ievilka, vajadzēja tikai mazliet pierast. vienā vietā jau smējos, lai gan grāmata it kā nav no smieklīgajām. bet tas ir rādītājs. man. tā smiešanās nopietnās grāmatās. jo ja nopietnā grāmatā var smieties, tad tā ir laba nopietnā grāmata. tā savulaik smējos lasīdams dostojevska besus. braucu autobusā, lasīju un nevarēju noturēties - kratījos no smiekliem, apkārtsēdošie jau sāka ieinteresēti skatīties. tagad atkal. pilnīgi tēli parasti ir gan nopietni nesmieklīgi, gan smieklīgi, jo tāda tā pilnības daba. nu kaut vai tā šošā kundzes durvju dauzīšana, absolūti labi. man vispār tā šošā kundze nez kāpēc stāv acu priekšā renātas ļitvinovas izskatā, kas ir papildus bonuss no manis paša paura.

eirovīzijas balsošanas laikā priekā salecos ikreiz, kad īru dzēki dabūja labu atzīmi, bet kaut kā pilnīgi ambivalenti mana favorīte bija spāniete. jo man ārprātā patīk kā skan spāņu valoda, dziesma bija jestra un tāda kā neobligāti nesvarīga un veči, kas kratīja savus bon bon fonā arī nebija nekādas plastilīna vārnas, bet normāli noauguši bārdaini veči. manā uzskatā pačkas kratīt drīkst tikai tādi, jo visādiem caur šļauku izvilktiem gejiem kā krievu gadījumā tas izskatās vienkārši anāli.

vizuāli vissmukākā bija balinātā ungāriete, jo viņai bija vīrišķīgi vaigu kauli kādi parasti ir dragqueen.