visaizkustinošākais, kad sieviete grozās pie spoguļa jaunās drēbēs, ir tā raksturīgā kustība, kad viņa ieliec kājiņu un it kā pagriež sāniņu. tas bieži nāk pat kaut kā instinktīvi un neapzināti un tas šo bezjēdzīgo kustību attaisno un padara tik labā nozīmē žēlojamu, ka gribas tādai sievietei pieiet klāt, noglaudīt galvu un pateikt, ka būs jau labi, mīļumiņ, neuztraucies.

pats foršākais bija, kad tās divas tibas izmeta sarkanajā vannītē pārslas raibo somu, bet viņa raidījuma beigās pateica, ka tomēr vilks to somu atkal no vannītes ārā un neatteiksies no tās. malacis, pārsla! bargo asinis!

pats šausmīgākais seksā ir, kad tu kādu skūpsti visādās dažādās vietās un centies uzbudināt, bet viņš tajā laikā ar baisu skrapstoņu kasa kāju.

nenosakāmu laiku atpakaļ pie mums bija ciemos viens slavens dzejnieks un viens kritiķis un mēs skatījāmies raidījumu par kādu latviešu disidenti izsūtīto, aizmirsu viņas uzvārdu. un tad tur bija arī viņas mazmeita vai varbūt pat meita, tāda jauna it kā folkdziedātāja, it kā dzejniece baltiem matiem. parunājusies par mammu vai vecmammu, kas nu tur sanāca, viņa atvēra grāmatiņu un sāka lasīt kādu savu dzejoli. dzejolis bija tāds interesants - par sauli un ābeli. visvisādās kombinācijās - saule ābelē, ābele saulē, saule virs ābeles, ābele virs saules, saules ābele, ābeles saule un tādā garā vesels strēķis, bet pašās beigās pēc garas daudznozīmīgas pauzes viens vārds, pēdējais - ILGI. nu un tad mēs smējāmies. ilgi. jo tas taču tik raksturīgi vienai otrai riņķī apkārt dzejai. šis ILGI. var jau sarakstīt dzejolīšus ar daudz vairāk vārdiņu un bez tā ILGI, bet tas ILGI vienalga tur būs iekšā. kā koncepts konceptiņš.

prātoju, kāpēc laima slava kāda izskatījās pirms desmit gadiem, tāda izskatās tagad, laika zobs neņem. tas laikam tāpēc, ka viņa visu laiku saglabā konstantu dvēseles stāvokli un tas dvēseles stāvoklis iekonservē arī viņas ārieni.

trip to your sin

tā, cibā panesies skolas laiku skūpstīšanās jautājums. nu man pirmā skūpstīšanās bija kādu septiņpadsmit gadu vecumā ar ciema bitenieci maiju. tas tā dīvaini bija, jo man jau viņu kā sievieti negribējās, bet līdz tam, ka var gūt prieku skūpstoties bez iekāres, vēl nebiju izaudzis. kaut gan bija interesants tas piedzīvojums. jo bija tomēr zināms prieks no tās beziekāres skūpstīšanās. jo tā mute bija kā kaut kāda vijolīšu pļava, tāds teiksmainu smaržu kosmoss, it sevišķi tāpēc, ka darīju to aiz aizvērtām acīm un apkārt bija vēsa daba - klajš piesnidzis lauku lauks un zvaigžņaina nakts. smaržoja sniegs, smaržoja maija, smaržoja viņas mute, viss tā romantiski - šausmīga saņemšanās pirms tam, aizkritis širmis paša skūpsta laikā un pilnīgs bezsakars galvā pēc tam mājās ejot. jā, maija. maija jau nozīmē ilūziju austrumnieku valodā. tādas tās sievietes man līdz šim arī palikušas, savā ziņā kā ilūzijas. nevajadzēja varbūt to maiju skūpstīt. varbūt vajadzēja skūpstīt ligitu. bet ligita atkal bija tāda zēniska un baigi laida ar visiem džekiem pēc kārtas, tāpēc nācās vien palikt ar viņu platoniskajās attiecībās un klausīties ar viņu kopā itāļus.

bet nu nekas mums ar to maiju pēc tam nesanāca. vienu reizi vēl tikai pabučojāmies, kad pie sarmītes virtuvē saucām garus un nodzisa svece, bet sarmīte tēloja, ka ir aizmigusi. tad kaut kad vēl visi trijatā pa naktīm gājām malku zagt pa ciema sķūnīšiem, jo maijai tās malkas nebija un viņa savās barakās sala nost. beigu beigās es uzzināju, ka sarmīte savu aizmigšanu tajā spiritisma seansā tēlojusi, bet maija ar mani bučojusies tikai sportiskas intereses pēc un abas ar sarmīti to pirms tam sarunājušas. rezultātā es sarmītei aizrakstīju niknu vēstuli, kurā nosaucu viņu par savedēju, un pēc tam pusgadu ar viņu nerunāju, bet maija no slampes drīz pārvācās uz grobiņu pie kaut kāda veča.