vakar ejot uz televīziju pirmoreiz mūžā pacēlu no zemes činčiku, kaut kādu izmirkušu un atkal izžuvušu pusbondu. domāju, pofig, pīpēt gribas, neviena pīpējoša pretimnācēja kam uzprasīt nav, tuksnešaina tā zaķusala, jāmeklē vien pa zemi kā putnam grauds. bet ne sūda tur nebija no tā bonda. laikam visa tabaka izmirkusi ārā, salmi vien. pēc katra ievilciena dzisa nost un filtrs arī saskaroties ar lūpām šķīda ārā, mute pilna ar gaišbrūnu sūdu, tā ka spļaudīšanās vien sanāca. neko, aizmetu prom, aizgāju līdz pašai televīzijas ēkai un sāku pētīt vietējās miskastes, vai tajās kāds līdz galam nenopīpēts činčiks nemētājas. bet maitas televizionščiki visus nopīpējuši līdz pēdējam milimetram. nācās vien ganīties gar ieeju un gaidīt, kad kāds pīpmanis parādīsies. un parādījās ar viens džeks beigu beigās. nokāsu viņam vienu gaišzilo caines, izpīpēju un gāju iekšā visas latvijas priekšā padirst par kultūru.

visu sēriju ņirgājos, kādas tur kurai acis, kādi tur kuram izteicieni, kamēr vienā mirklī viktorija rufo izrādījās piespiedusi pie krūts mariju pamesto, pārgrieza uz augšu tās savas acis un čukstēja - meitiņ! - un man pēkšņi kā apskaidrības zibsnis - IR! - uz īsiņu, pavisam īsiņu momentiņu, kaut kādu sekundes simtdaļu, it kā kāda uz āru neizspiedusies asara kas nekad un nemūžam tā arī neizspiedīsies, vienkārši uz sekundes simtdaļu kaut kur dziļumos iedegās un tad tikpat pēkšņi apdzisa, bet galvā vārdi no moriseja - happy lovers at last united.