es saprotu, kad runā tikai par galveno, tad var izskatīties, ka pārspīlē, bet, kad paņem detaļu, nu tur kādu mikrokrāniņu, un fotošopā uztaisa uz 500 procentiem, bet reālu ūdensgalvu tai pašā laikā samazina līdz normāliem izmēriem, tad šādi pārspīlējumi nav ne gudri, ne skaisti, bet neticami un slimi. un rezultātā nav vairs runas par galveno, bet ir galvenie meli. tāds frankenšteins izskatās varbūt ideāli, bet tas neizmaina attēla slimumu un galvenos melus padara vēl galvenākus.

doķene saukšoties I m Still Here: The Lost Year of Joaquin Phoenix

It’s far from the Joaquin Phoenix you’re used to seeing onscreen: snorting cocaine, ordering call girls, having oral sex with a publicist, treating his assistants abusively and rapping badly. And not, apparently, playing a role — or was he?
http://latimesblogs.latimes.com/movies/2010/05/joaquin-phoenix-documentary-even-buyers-arent-sure-if-its-a-prank.html

redzamie cilvēki kā neredzamā dieva kosmētika un jebkas var izskatīties jebkā, kāda starpība kāds tev ģīmis, mašīna vai tampons, galvenais kāda neredzamā kustība notiek zem šī fiziski redzamā uzprišinātā bardaka.

nu vot interesanti, kā viņi šo žoakina juroģivostj parādīs. kā vienīgo iespējamo komunikācijas veidu ar šo grīstē salaisto pasauli? kā aktiera vēlmi pauzē starp visādām atkritumfilmām, tipa walk the line, beidzot nospēlēt normālu lomu? jo kāda starpība filma vai nefilma, aktieris ir aktieris, viņam viss ir filma un, ja režisors nevar viņam piedāvāt normālu tēlu, viņš ņem un izveido to pats.