man patīk, kad sievietes iet pa ielu un pīpē. pat ne kādas maukas vai mākslinieces raibos kankaros, vienkāršas sievietes, kaut kādas visparastākās, savā nodabā iet un pīpē. manuprāt, tas ir skaisti.

man tomēr labāk par mūziku neizteikties, neuzticos es sev. jo ko es zinu, kādos sapņos kāda dziesma izlien pēc tam. tā kā ar telepathe gadījās. pamodos vienurītu ar chromes on it galvā un nerubīju vispār, kas tā par dziesmu un no kurienes. tā veselu nedēļu nomocījos nesaprašanā un galvā tik skan visu laiku - ou ou, ou ou, ou ou - jau kaut kādā simfonijā. beigās neizturēju un izņēmu cauri visus folderus un atradu taču beigās! lūk, mūzika, kurai biju paskrējis garām pavirši, nu tur kaut kāds elektro pops, ne pirmais ne pēdējais, bet dzīvojas pa manām zemapziņas frekvencēm tā ka nemetās.

un tad man vēl ir tāda kā abstrakta cieņa. pret dažām grupām. tipa uzticības kredīts. nu piemēram tāds ansamblis pissed jeans. es kaut vai tikai dēļ nosaukuma viņu kačāju. vot, iepriekšējais viņu albūms hope for men - vai tad es viņu baigi klausos? huju! tā viņš man tur stāv nokačāts. un tagad kačāju atkal jauno - king of jeans. bija jau vienreiz nokačāts, bet kad nobruka kompis, nobruka arī mūzikas folderis ar visu šo albumu. tagad kačāju atkal. bet vai es viņu baigi klausīšos, nezinu. visdrīzāk nē. pirms tam neklausījos un arī tagad neklausīšos. bet vot jānokačā. kaut kāda abstrakta cieņa. tipa tas šņabis jau viss nav jāizdzer, galvenais, lai ir uz galda, drošības sajūtai.

varbūt grēks ir neprecizitāte. kad trāpa kaut kur mazliet blakus, bet ne tur.