ar steigu jādzēšas ārā no kopienas pajautā, citādi tur pēdējā laikā saradies tik daudz stulbu jautātāju, ka atliek vien izdarīt bēdīgus secinājumus par visu cibu, - par kādu lēto mājokli tā pārvērtusies, gluži kā satori lasītāju blogi.

vienreiz visā savā dzīvē es esmu ubagojis. pagājšgad, saulainā vasaras dienā mēs abi ar cepli bijām lupatās piedzērušies, apsēdāmies uz tērbatas ielas pie zaras veikala, pastiepām roku un ubagojām. pati galvenā pieredze no šī pasākuma bija tāda, ka no apakšas cilvēki izskatās daudz daudz savādāk nekā no augšas. ja mēs redzētu paši sevi no šī zemā skatupunkta, mums, iespējams, būtu pamatīgi jākaunas. un vēl kas. tas pārdzīvojums tur lejā, padibenē sēžot, ir tik pamatīgs, kaut kādas dīvainas dzīves pamatvērtības apliecinošs, gluži vai narkotisks, ka gribas to darīt vēl un vēl. un ne jau dēļ naudas. lai no apakšas redzētu, kādu idiotu pasaulē mēs dzīvojam. tas atbrīvo.

ibiodrio, labie laiki pagājuši - no šodienas neglītais pīlēns puškarjova mūs apciemos no 18.20 un ņemsies pa ekrānu tikai stundu iepriekšējās pusotras vietā :( kāda šāde! kam, fakarārā, vajadzīgas tās bezpersoniskās makleoda meitas???!!!

sporta ziņās rādīja kārtējo reportāžu no kaut kādiem latvijas basketbolistu mačiem, kur mūsu sporta kingi, pacēluši gaisā rokas, aplaudē kārtējam grozam. te var ļoti labi redzēt kā džekiem ir izdzītas paduses! - ar šādu paziņojumu pēkšņi nāca klajā mans vecis. ieskatījos un - točna! - ļoti interesanti! tiešām izdzītas! vienam vairāk, otram mazāk.

un ko es būtu rakstījis savā slepenajā blogā savos hiperseksuālajos blondā padomju pusaudža gados? to, kā dzīvoklī ieslēdzies aponanēju baletdejotāju triko iespīlētās milzu kules uz jauniešu žurnāla liesma vāka, vai to, kā stundām ilgi šķirstīju maskavas olimpiādes fotoalbumus slampes bibliotēkas lasītavā, izmisīgi meklējot sportistu bildes, kurās viņiem izspiežas? švaki vai. tajos laikos biju nobijies pat pats no sevis. pat savu pirmo skaļo bļaģ pateicu tikai tad, kad pēc 7. klases radošajā vasaras nometnē aicinājums katvaros futbola mačā starp literātiem un teatrāļiem pakritu, sadauzīju kāju un man ļoti, ļoti sāpēja.

ak jā, vienu gadījumu gan toreiz piefiksēju dienasgrāmatā, kura tagad diemžēl nozaudēta. tā bija mana pirmā iepazīšanās ar pornogrāfiskajām bildītēm 13 gadu vecumā. tajos laikos lauku puikas skraidīja pa sētu pārsvarā treniņbiksēs, kurās katra mazais draudziņš bija kā uz delnas. man arī bija tādas, gaišizilas un arī man viss, kas tajās, bija labi nojaušams, un, kad toreiz ar zēniem nolīduši ceriņu krūmā pētījām pirmās nelegālās, melnbalti pārfotografētās vācu prostitūtas ar milzīgiem pupiem un izplestām kājstarpēm, sākumā biju nobijies, ka man tūliņ tūliņ sacelsies un manās trenūzenēs tas visiem būs momentā redzams. tomēr man, kā par brīnumu nesacēlās. tā, šķiet, bija pirmā reize, kad sapratu, ka mani interesē nevis plikas vecenes, bet kaut kas cits - pliki pimpji. bet pimpju bildītēs toreiz nebija (pimpju bildes tajos laikos vismaz slampē vispār bija kaut ekskluzīvs). atceros tikai, ka tad, neskatoties uz visu savu blondo, meitenīgo naivumu, klusībā pie sevis lepni nosmējos par saviem biedriem: re, re, kā jums, sīkie tumsoņas, no tām bābām saceļas, bet man, redz, nekas, miera vējos, jo es taču esmu savādāks, stāvu tam visam pāri un par savās trenūzenēs piebriedušo loceklīti varu mierīgi neuztraukties.