stepes vilks guļ zem mana melnā mūka mēteļa, bet viņam blakus piņķis zem mūsu rozā sedziņas (no spilvenapakšas rēgojas mišela fuko nenormālo stūris).

vairāki liecinieki, apstiprinot viens otra teikto, stāsta, ka es miegā izdvešot tik sirdi plosošas nopūtas, ka griboties modināt un pajautāt vai ar mani viss ir kārtībā. tagad domāju, ka diez kas nav tādam vaidonim blakus gulēt (man būtu nervi beigti), turpmāk vajadzēs sevi mazliet pakontrolēt un iet pie miera tikai tad, kad visi mājinieki jau aizmiguši.

onkulis sēž pie spirta burciņas un stāsta, ka viņa jaunā, apaļīgā sieva nedzerot, bet vienreiz nejauši tomēr esot iedzērusi un pēkšņi sākusi mūzikas pavadījumā tik mežonīgi virpuļot, ka viņš pat nobijies un nezinājis, ko darīt, bet viņa vecā, nu jau mirusī, sieva tajās retajās reizēs, kad bijusi alkohola iespaidā, vienmēr šausmīgi pucējusies un mainījusi garderobes, ko skaidrā prātā parasti nekad nav mīlējusi darīt. es tajā visā klausos, domāju par to, ka es, turpretī, salietojies mēdzu kratīties un plivināties ar rokām, man parādās arī tendence atkailināties vispār, un klusībā pie sevis es iedzeru par nesatikšanos.