zvanīja piņķinators un teica, ka mīlot mani, un man tas tiešām daudz nozīmē, tieši neveiksminieks piņķinators, jā.

kaimiņiene aina veikalā nav varējusi izvēlēties starp lauvu un tīģeri, tad nu jautājusi manam blakus nejauši pagadījušamies lācim, un šis ieteicis tīģeri, tāpēc aina beigu beigās arī nopirkusi tīģeri, jo lauva, lāčaprāt, bijis tizlāks (kaut gan mans lācis arī pie šāda iznākuma pēc tam bija vienās liesmās, aiz muguras, mājās, protams, jo šādas izvēles priekšā viņš vēl nekad mūžā neesot bijis nostādīts, mākslinieks atradies).

jau gadus trīs manu paziņu lokā ir kāda trausla, inteliģenta dāma, kura strādā operā, kurai ir atbilstoši muzikāli sejas vaibsti un kuru sauc inese lapa, tiesa, viņa jau sen kā nav satikta un sveicināta, tomēr sagadījies tā, ka pēdējo mēnešu laikā par šo sievieti atceros gandrīz katru vakaru, pie tam konkrētā laikā, pulksten astoņos, kad pa televizoru sākas seriāls neprāta cena un mielavs sāk dziedāt par to, kā pie kājām nokrita lapa, - tad vienmēr gribot negribot iedomājos, kā pie kājām ģībonī nogāžas tieši šī jaukā sieviete inese lapa un pēc tam, protams, neiztrūkstoši priecīgi ierejas arī tas suns.