cik mēs katrs tomēr esam pats sevī iespundēti, atliek tikai no rīta piecelties, paskatīties apkārt, pieiet pie spoguļa, ieskatīties tajā un cauri ir.

ir nu gan dažiem vīriešiem gaume uz odekoloniem, viņu dēļ šovakar pat, dodoties pēc sava ikdienas kenta, visus sešus stāvus lejup nojoņoju ar aizturētu elpu, labi vēl, ka tabakas namā, rindā uzreiz aiz manis, atslodzei stāvēja kāds apvēlies, apetītlīgs ansītis apaļiem ābolu vaigiem un tik reibinoši smaržoja pēc kanēļa un vaniļas, ka biju gatavs viņu uz vietas saplosīt mazos gabaliņos un apēst ar gardu muti, taču šādās lietās, kā parasti, laimes mirklis ir īss, tas aizsteidzās drīz, un jau nākamajā es atkal kāpu augšup savā entajā stāvā, tikai šoreiz jau pīpēdams un pūzdams sev dūmus pār augšlūpu taisni degunā, lai nu jau pa otram lāgam nejustu iepriekšminētā atbaidošā odekolona smaku.

jā, un mazi zēni man tiešām patīk, jā, jā, jā, un jo nemākulīgāki, jo labāk, tādi nedaudz aptukuši, ar roķelēm kā pīlēnu spārniņiem un maziem solīšiem, čik čik čik, ar uzmestām apakšlūpiņām, ņerr, ņerr, ņerr, jā, es viņus mīlu un līdz ar to piedāvājot čupačupu ievilinu dažādos tumšos, nomaļos šķūnīšos, tur apdullinu viņus ar grābekli un pēc tam izēdu viņiem iekšas, visiem kā vienam, iekožos nabiņā, ieņerckājos vēderā, ar asinīm notašķījies uzēdos līdz galvai, izēdu kaklu, ņam, ņam, ņam, un beigās vēl izbāžu viņiem pa muti savu taukaino mēli, mēē.