patiesībā man visu šo mēnesi pa kluso vilka atpakaļ uz slimnīcu, jo tur palika tas foršais krievu puisis gļebs, ar kuru gulējām vienā palātā un ar kuru kopā mums bija pa īstam jautri, iedomājos pat, ka varbūt tāpēc arī esmu pazaudējis interesi par ārpasauli un noslēdzies no visa un visiem pēdējā laikā, nezinu, tas, protams, tikai minējums, jo es neteiktu, ka būtu konkrēti iemīlējies, vienkārši mums abiem tur bija baigi labi kopā un slimošana kā īstas bonifācija brīvdienas, bet šodien es pēkšņi skatos vienu sirsnīgu amīšu filmu, elizabethtown saucās un esmu pilnīgi spārnos, jo tur tas aktieris orlando blūms ir tik nenormāli līdzīgs gļebam, ne tā ka tieši kopija, bet kaut kādās niansēs, kustībās, attieksmē, intonācijās, kaut kā no ekrāna tas viss atsmaržo, es skatos, skatos un man atkal šausmīgi gribas atpakaļ uz to mūsu palātu, tikai pabūt kopā, parunāt, un lai tur šprices, lai tur punkcijas un nezin kas, bet toties pāri visam kaut kāds tāds vieglums, kādu jau sen ne ar vienu nebiju izjutis, ehh.. laikam tiešām esmu sasodīti romantisks tips un man pavisam maz vajag, pie tam viņš šorīt, tikko biju pavēris acis, pēc ilga nesapīkstināšanās laika, atsūtīja īsziņu, kurā apsveica mani ar ziemas iesākšanos, tā ka.. pizdec, esmu laimīgs. labi, skatīšos tālāk, filma tikai pusē.

bet varbūt mēs iepriekšējā dzīvē esam bijuši brāļi vai izdarījuši viens otram kaut ko labu un tāpēc tas tā.

mums ir ļoti zaļš pagalms, tas ir, ne jau vienmēr, protams, tagad viss ir piesnidzis balts, bet vispār - mūsu pagalmā ir daudz koku. siltajos gadalaikos te patiesi ir zaļš, tomēr, kopš pagājušās vasaras šī zaļuma kļuvis mazliet mazāk un par to arī ir šis īsais stāstiņš. lieta tāda, ka sētā starp visiem pārējiem auga divi īpaši lieli koki - viens pats lielākais - auga tieši zem mūsu logiem un es vienmēr atverot savu, sestajā stāvā, uz viņu no augšas skatījos, uz šo skaisto, kuplo koku, kura lapas man nezin kāpēc atgādināja kādu citu augu, tāpēc biju iesaucis viņu par manu lielo marihuānas koku, bet otrs - mazliet mazāks, salīkušāks un greizāks, auga pagalma otrā pusē. šī vasara brīžiem bija ļoti vējaina, lija smags, spēcīgs lietus un tāpēc reiz, kā gadījās kā ne, īsi pirms jāņiem es kādu rītu tā agrāk piecēlies, piegāju pie loga uzpīpēt, paskatījos ārā un ieraudzīju, ka lietus un vējš manu marihuānas koku nolauzuši. tā nu viņš gulēja tur lejā, nožēlojami pakritis pār gājēju celiņu, kuplās lapas pa zemi, slapjas milzīgajā ūdens peļķē visapkārt, miris un ilgi, ilgi neviens viņam nenāca pakaļ, bija taču svētku laiks un visi strādnieki atpūtā, cilvēki staigāja nolūzenim riņķī apkārt un pāri, mina virsū, man bija grūti uz to skatīties, tāpēc pat pie loga vairs negribējās iet, tur taču gulēja pakritis beigts kāds kuru biju, lai arī kā koku, bet mīlējis. taču viņu pēc tam tomēr novāca, pāris dienas pēc svētkiem atbrauca veči, sazāģēja, zarus sameta vienā kaudzē, baļkēnus citā, bet vēl pēc pāris dienām to visu kaut kur ņēma un aizveda. palika tikai skaidu čupiņa, kas ātri iznēsājās. otru koku vējš arī nolauza, pēc tam, potom, mazliet vēlāk, taču šim pakaļ neatbrauca neviens. visu atlikušo vasaru un rudeni viņš tur nolūzis nogulēja, bērni šūpodamies un bļaudami aplauza viņa zarus un izvazāja pa visu apkārtni, lapas sakalta un nobira, palika pāri vien kroplīgs, šķībi nogāzies koka skelets. tā viņš tai vietā guļ vēl šobaltdien un šonakt atverot logu, es atkal to redzēju - iztālēm, pagalma dziļumā apsnigušu, nesavāktu rēgu, bet pirmā - mana vismīļākā koka vietā - zem mana loga - vien pašu vietu, pliku, pilnīgi tukšu, - mana skaistā marihuānas koka tukšo, aizsnigušo vietu, balto, gludo neko, saknītes zemē, sentimentālas atmiņas.