atveru grāmatiņu un peldu starp burtiem kā zelta zivtiņa dīķī caur tārpainiem, pavedinošiem āķiem, tipinu kā briesmīgā meitenīte andželika pa lopkautuves koridoru starp asiņainiem liemeņiem ķekšos, kur gājiena mērķis pie pretējās sienas ir madonna pietā ar nobendēto dēlu klēpī, bet fonā makšķernieku stingās acis un nekustīgie, skumdinošie pludiņi viļņos, aber gaisā dievišķais ladytron un klēpī tukšā kanābisa kastiņa. gaļa, tas viss ir gaļa, tieši tāpat kā uz sieviešu dirsām uztetovētie taurentiņi arī ir tikai gaļa, un tas nekas, ka tintaini tumši zila, vai, piedodiet, melna kā grāmatā burts.

slimīgi.

dzīve ir fakin mistērija, sasodīts, vientulīgs pakaļas caurums, kura dziļumos tu mani sauc, es dzirdu balsis, tavas gribulīgās, bļe, spokainās eņģeļu balsis, kad lidoju cauri tev nometies ceļos, ar acīm ciet, pieskaries, pieskaries man ar savu metrīgo spēku, kā lūgšanā jūtos, kā izpists bērns briesmīgā sūdainā pusnakts sapnī ar sarkanu nozīstu īkšķi mutē, cerības, krucifiksi un izvēles nav, ak, debesis, palīdziet man, es krītu.

šakira šakira paskaties un dzīvot gribās, tā kā nevajag te ar saviem jobaniem independentiem gruzīt. pa īstam.