dzīve ir fakin mistērija, sasodīts, vientulīgs pakaļas caurums, kura dziļumos tu mani sauc, es dzirdu balsis, tavas gribulīgās, bļe, spokainās eņģeļu balsis, kad lidoju cauri tev nometies ceļos, ar acīm ciet, pieskaries, pieskaries man ar savu metrīgo spēku, kā lūgšanā jūtos, kā izpists bērns briesmīgā sūdainā pusnakts sapnī ar sarkanu nozīstu īkšķi mutē, cerības, krucifiksi un izvēles nav, ak, debesis, palīdziet man, es krītu.