mazāk par mēnesi vēl jāpaciešas, lai gan gribas delītēties no šīs pasaules nahuj. es zināju, ka tā būs.

aizgāju gulēt ap 2.00, redzēju sapnī vairu ar zaļu pilotku galvā, it kā vajadzēja būt izgulējušamies, bet nē - sēžu darbā galīgi pillā. vakarā vēl jāpabeidz tas krēslas darbs. es esmu malacis, malacis, malacis.

tas nebeidzas gadiem - arī armīnu man visu laiku gribas saukt par aldiņu. varbūt dzērumā esmu to jau vairākkārt izdarījis, neuzmanības pēc, nezinu.

un ko es tur rakstīšu? tāpat jau dzīvot īpaši negribās.

gāju lejā pīpēt. caurbrauktuves tunelī zemē mētājās sveša cigarete parliament, pavisam sausa, tikai nedaudz saspiesta. pacēlu, ieliku paciņā. vēlāk izpīpēšu arī to. nebija slapja.

te salīdzinot ar draugiem ir Atpūtas Nams. ielīdu tur tikai no paša rīta, izdzēsu visus vakardienas dzērumā samurgotos tekstus un žigli ārā. neiešu šodien vairs tur.

uzkakās uz galvas vārna, nāve ņems zem sava spārna.

Nonsens. Evai ARĪ tagad ir redaktore. Pirmo reizi visā manā 5 gadu ilgajā maketētāja vēsturē. Par šādu varbūtību taču šeit visi savulaik smējās. Bet tagad ir. Tātad kaut kas patiešām ir noticis un NOTIEK. Redaktorei adresētas vēstulītes uz izdrukas malām, Eva ārdās un ironizē, un ir jau arī par ko. Deviņpadsmitgadīgie tiek laboti uz deviņpadsmit gadus vecajiem. Mīļā Eva.

filmiņa ar survive dziedošo jēzu

tradīcijas netiek lauztas. jo briesmīgāk. bet jo briesmīgāk, jo aizdomīgāk. un jo aizdomīgāk, jo daudzsološāk.

Kusties, Aiden!

lācis tik iešņabo.

labi vēl, ka vakariņas beigās un meitiņa peciņa dzīva. bet vispār černuha, ha ha. vot tā ir, vecā patiesība, - tik ilgi visi visapkārt sauc tevi par cūku, līdz vienu mīļu dienu pamani, ka esi sācis rukšķēt. par prieku sev, par prieku tev un ļautiņiem par prieku. un kas tad atliek? neiesaistīties? bet tad viņi paši atnāks un kā vēl atnāks - durvis izgāzīs.