Ārija zvanīja, fonā trolejbusa duna, durvju skaņa un pieturas sauc. Kaut ko vakar esot rādījuši. Vietām dzejai pa virsu ar pīkstuļiem. Prasīju vai bija labi, viņa teica, ka jā. Tad jau labi, ka labi. Ko tad man vairāk vajag. Kā jums iet, vai visi veseli?

Krīze, kā daži saka, ahūnākā. Sēžu un gaidu, kad kafija padzisīs. Gaidu, gaidu, nesagaidu, stingi veroties dc++ skrejošajos stabiņos. Kad ķeros pie dzeršanas, kafija jau ir auksta un darbs atkal nokavēts. Tortei pa vakardienu noēsti tikai 2 gabaliņi, pārējais ledusskapī. Negribu. Tā jau vēders par treknu un arī prieka nekāda.

Nez kāpēc par Ozolu pēdējā laikā regulāri iedomājos. Nez ko tas varētu nozīmēt?
Interesanti, cik ilgā laikā asinīs izreaģē uzkrātātais kanabiols? Gadiem uzkrātais kanabiols.

Rimandam Ceplim beidzot esot iznākusi pirmā grāmata. Romāns. Pirmais latvju geju romāns. Viņpus Stikla saucoties. Tikai viņš, gļēvulis, slēpjoties zem Ilzes Jansones vārda. Tādas runas klīst pa Delfiem. Bet man tik viena doma prātā - Kāpēc Ceplis, bet ne es?

Nobildējos pasei. Sarkanajā, pārmazgātajā 2000. gada maikā, ar vakardienas balzāma paliekām acīs. Soiģot dļa seļskoj mestnosķi. Pa vidam ieskrēju Polarisā un iepirku Fuko Nenormālos, jo vēl vairāk pa vidam biju arī Narvessenā, kur izlasīju par to Klubā. Reklamē nu gan grāmatiņas. Saldējumu ēd, no bendes naža laizīdami.

Vispār ar tām jaunajām pasēm laikam ir tā, ka visi tik skatās uz derīguma termiņiem un domā, ka vēl jau tālu. Bet tad pienāk Diena un - čiks - vecajā pasē tiek izkniebts caurums un ar to, savā ziņā, ir izteikts viss. Laiks tātad tomēr, kā par brīnumu, iet. Vecumdienas nāk virsū svilpdamas. Tāpēc jau es tās grāmatas pērku. Lai ir ko lasīt. Tikai nez vai gribēsies, jo jau tagad brīžiem gribas vienu tikai vienu. Nu lai bites piederētu man. Kādas tur vēl grāmatas. Bites.

Nujā, Makleods. Tīrā fantasmagorija, va zin. Interesanti, vai mēs šajā dzīvē vēl kādreiz nokniebsimies, vai tad tikai nākamajā? Man tas ir tāds gandrīz garīgas dabas jautājums.

Send me some porno.

Pirmais singls no Moriseja jaunās plates "Ringleader Of The Tormentors" sauksies "You Have Kill Me". Uz singla vāciņa Morisejs apstieptā žaketē ar vienu pogu punča vidū guļ dzelzceļa uzbērumā, galvu uz sliedes uzlicis. Tāds neviena nesaprasts ierēdnītis, kam dzīvē nav paveicies un kas nu beidzot gaida savu laimes vilcieniņu ar vismīļāko mašīnistu pasaulē pie stūres. Mīlu.

Papretīgi sāp galva un ādu pa visu perimetru dursta. Eņģelīši ar zobentiņiem, he, neredzamie. Un tas dziļais klepus, nu vispār pizģec. Izskatās nevis pēc saslimšanas, bet kaut kāda īpaša veida othodņaka.