Man šī vasara sākusies kaut kā īpaši. Gandrīz katru dienu es varu peldēties, kas pagājšgad bija nepiepildāms sapnis. Sākumā braucām peldēties uz grantsbedrēm, taču tur ir ļoti sekls un nav interesanti peldēt. Tad mēs braucām uz Rūjām. Tur gandrīz visur ir baigi dziļš. Kaut cik es peldēt māku. Kad es peldu pa dziļumu man pārskrien mazas trīsas. Tas man liekas jauki. Tad vēl mēs lecam no dambja uz kājām ūdenī. Reiz es peldēju pa dziļumu un domāju, ka esmu jau krastā un gribēju nolaist kājas pie zemes, bet sajutu, ka apakšā ir ūdens. Es pārbijos, mani pārņēma drebuļi. Man bija tāda sajūta..... es pat nezinu kāda. No tā brīža man ir tāda slikta nojauta, ka es tuvinos savai nāvei. Man ir bailes. Bet no šīm peldēm es nevaru atteikties. Tās mani pievelk. Tas ir kaut kas mistisks. (..) Es tā ievēroju, ka tētis uz manīm tā šķībi skatās, kad es lecu "zaldātiņā" un niru. Es laikam to nemāku darīt. Viņš teica: " Pietiek muļķotie! Lien laukā no ūdens!" Tētis saka, lai es nepeldu tālu un nelecu "zaldātiņā", laikam baidās, ka es varu noslīkt. Viņš saka, ja es lecu no dambja, tad lai lecu uz galvas ņurciņā. Bet es to kaut kā baidos darīt, baidos noslīkt, baidos ka neuznākšu augšā... un tad vēl šī sliktā nojausma. Labāk es tā nelekšu. Varbūt vienīgi, kad būsim vieni ar tēti.