vēlreiz noskatījos sofijas kopolas somewhere un šoreiz man patika. filmā parādīts kinozvaigzne džonijs marko, kurš dzīvo kā vētras acī, kam vidū ir klusums un miers un komforts, bet apkārt virpulis ar stulbiem itāļu televīzijas šoviem, pupainām daiļavām, masieriem, limuzīniem, kortežām, paparaci, un tā tālāk, kā jau piederās kinozvaigznes dzīvē, kad it kā nekur neesi viens, tikai savā viesnīcas numurā. un tas ir forši, jo viesnīcas numurs ir foršs luksusnumurs un tur tas paradokss - ja vēlies tikt ārā no pasaules, tad nevis jābēg no tās, bet jāiekrīt tās tīklos un jākļūst slavenam. jo tieši tā var nokļūt īstajā izolācijā. un ko tad normālam cilvēkam vairāk vajag. komfortu un izolāciju. un ja vēl var neņemt galvā un neņirgāties par tiem muļķiem, kuri tev šo komfortu nodrošina, tad vispār. priecāties, par savu foršo meitu. priecāties par onkuli, kas uzdzied lācīti. priecāties par labu pārtiku, priecāties par grezniem interjeriem un servisu. principā džonijam viss dzīvē ir. tikai sofijai kopolai nav. visi mājā. jo viņa paņem uzfilmē filmu par izdevušos dzīvi, katrs tādu kārotu dzīvot, bet beigās ņem un pati savu foršo filmu samaitā ar kaut kādiem bābu sentimentiem, liekot džonijam raudāt klausulē par to, ka viņš nezin ko darīt, tipa tukšums, un tad aizbraukt kaut kur tuksnesī un iet ar dramatisku seju pret vēju, tipa brīvībā. bet tas jau bija iepriekš paredzams, kaut kur zemapziņā, jo tāds tas standartrisinājums. tā nu visu filmu priecājos, cik forši uzfilmēts, un tomēr paralēli bažījos, kad tad sofija beidzot spers ārā savu kārtējo vientulības tēmu. un tad izspēra. stulbi. vienīgais labums, ka tik tuvu beigām. tad nu sanāca forša filma ar stulbām beigām. filma pieaugušajiem, filmas beigas vidusskolēniem.