šogad bija tiešām labi jāņi. no rīta armīns pagalmā apzāģēja ozoliņam apakšējos zarus, tos kas dikti tuvu zemei. izklāja turpat zālienā pretī durvīm tādus divus milzu vēdekļus, kā pāva astes. pēc tam vienu pieslēja pie mājas sienas, bet otram uzasināja galu un iesprauda turpat zemē. faņa uzreiz pagūlās apakšā, apvēlās uz muguras un dikti apmierināta blenza lapu vainagā virs galvas. pa dienu iebrauca muterīte ar savu pēteri, ieveda kartupeļu maisu, burkas un zemenes. tad nu pašu vakaru pavadījām pie televizora skatīdamies vecos mikrofona aptauju koncertus un tukšodami 0.7 šņabi un uzkozdami tās zemenes. man bija pirmās zemenes šogad, tikai noslinkoju un neko nevēlējos pirmo zemeni ēzdams. sakurinājām mazo ugunskuriņu, sadedzinājām vainadziņus. armīns arī ielēja mazliet šnabja tajā ugunskuriņā. tagad tur būs izdegusi zeme tajā vietā, bet tas tomēr tāds īpašs izdegums un īpaša vieta, jo tur sadega īpaši vainadziņi. uz vakara beigām nogriezām televizoru un augšā padejojām pie duran duran dziesmas par leoparda zagšanu. šausmīgi sen nebija bijis stojaks no dejošanas. skatījos uz savu veci un domāju, ka man pēc tām trakajām kāzām viņš vēl tuvāks un nevienu nevajag šeit un mums diviem trakajiem vislabāk ir diviem vien. tad jau arī gājām gulēt, viņš mani apķēra no aizmugures un tā arī aizmigām laimīgā jāņu noslēgumā.