eksperimentālā kārtā vakarā būs jāpaklausās arī kanādiešu ansamblis austra, par kuru vienā portālā raksta - taking the name of the latvian goddess of light - un kurā dzied sieviete ar latvisku uzvārdu - katie stelmanis. man vidusskolas gados bija draugs viens štelmanis tukumā, kurš man palīdzēja iedabūt iekšā brūnumiņu no cietās marlītes, bet tad es vienu reizi pacēlos kosmosā un paliku bāls. štelmanis man pajautāja, vai viss ar mani kārtībā, es negribēju viņu kā māsiņu zaudēt un teicu ka jā, viņš teica, ejam uz istabu uzpīpēt, bet es teicu, ejam, piecēlos un nokritu turpat virtuvē uz mutes un sāku dauzīt pret grīdu galvu. tumšs gar acīm, bet uz pakauša tāda milzīgi stipra roka, kas tik atvelk atpakaļ un triec pret to grīdu. dauzu dauzu to galvu un pie sevis tik uztraucos - ārprāts, man taču brilles uz acīm, sadauzīšu brilles. tad, kā vēlāk izdomāju, pateicu lūgšanu un varenā roka mani atlaida. pagriezu galvu atpakaļ, skatos, štelmanis stāv virs manis bālā ģīmī - kas ar tevi. nekas, tikai mazliet galva sareiba. nu labi, tad ejam pīpēt. pīpēju, nevaru, mirstu. tad štelmanis mani ietina sava tēva makšķernieka mētelī, pārmeta pār plecu kā tādu paklāju un aiznesa cauri lietainajai naktij atpakaļ uz ātro palīdzību un nolika uz kājām zemē simts metrus no ieejas, lai eju atpakaļ uz savu sanitāra darbu, no kura biju uz stundiņu atprasījies. tur arī visu nakti nogulēju savā sanitāra kambarītī starp ģipša saitēm cīnīdamies ar nāvi un baidīdamies, ka tik kāds neiedomājas un neaizved mani uz jelgavas trakomāju. no tā laika es štelmani vairs neesmu redzējis. vienreiz tikai viņam piezvanīju un teicu, ka man atkal ir brūnā marlīte savākta, bet viņš teica, ka nē, ka viņam ar mani tagad bail, un tā arī palika, nekādu štelmaņu vairs un nekādu marlīšu.