neatceros neko rakstījis par silent night bloody night - theodore gershuny 1974 uzņemto mazbudžeta šausmeni, kuru ilgi ilgi vilku no publiskā domaina, tad novilku, ilgi neskatījos, tad noskatījos un tā arī neko par to neuzrakstīju. lai gan galvā joprojām diapozitīvi. tāds, lūk, tas paradokss, ka filma, kurai pat neviens nav pieteicies uz autortiesību saņemšanu, kaut kāds pilnīgs trešs, kas mētājas tīklā katram brīvi paņemams, bet tajā pašā laikā perfekta stila filma, kurā katru kadru var apturēt un skatīties kā gleznu. šausmu tajā no šodienas viedokļa maz, bet tas, KĀ mary woronov visā savā antilopiskajā konstrukcijā pieskrien pie durvīm, atrauj tās vaļā, atkāpjas un tad stāv istabas vidū turot tievajās, viegli ieliektajās rokās revolveri, tas ir pizdec cik skaisti viņa to tur un pret to vairs nav argumentu. no tās pašas sērijas kā ļitvinova iet vai jackie curtis ēd.

filmā ir arī vorholstāri ondine un candy darling, kura īsi pirms savas nāves safilmējusies sadomazohiskās sēpijās atmiņu ainās.

filma pārdzīta no slikti saglabājušās kopijas, tāpēc attēls brīžiem švīkains, brīžiem punktains un krāsas savecējušas, bet šis ir tas gadījums.