kad dzīvoju vēl rīgā uz brīvības ielas, dzīvoju sešstāvīgā mājā ar ieeju nevis no ielas, bet pagalma puses. tad katru rītu gāju uz darbu. nokāpu no sava sestā stāva un gāju ārā no savas kāpņu telpas un vienmēr, kad biju nogājis pāris metrus pa celiņu līdz vietai, kuru neizliecoties jau varēja redzēt no otrā stāva logiem, aiz tiem atskanēja garš stiepts sauciens vecas tantes balsī - aaandriii, naaac maaajaaaaaas! - un tā vairākas reizes, kamēr nenozudu redzeslokam, tādi stindzinoši saucieni kaucieni ar visas pasaules izmisumu tajos. logs vienmēr bija ciet un skaņas laužoties caur stiklu safūzējās un tas to izmisumu vēl vairāk pastiprināja. un tā tiešām katru reizi bez izņēmuma, kad kāds vīrietis iznāca no mājas, visi vīrieši andri, jo arī mans toreizējais draugs wofka teica, ka ar viņu tas pats andris, kam jānāk mājās. nezināmā tante tur tātad stāvēja katru dienu visu dienu pie loga un katram nopakaļ tā sauca. bijām jau pieraduši pie tās saukšanas tik ļoti, ka tas jau bija kā tāds sveiciens, kad labu rītu saka saule, labu rītu svilpo vējš. un tad kādu rītu tante vairs nesauca. un pēc tam arī vairs vispār nesauca. diez vai tāpēc, ka andris beidzot atnāca mājās, drīzāk jau pati beidzot aizgāja pie sava andra. cerams, arī tur viņa jūtas kā mājās. ne mazāk mājās, kā tajā otrā stāva dzīvoklītī, no kura raidīja savas sirdi plosošās lūgšanas.