pēdējās dienas atceros vienu spilgtu berlīnes iespaidu. abi ar armīnu tikām arī uz teddy awards. tas festivāla ietvaros tāds konkursiņš par geju tēmu filmās. tas noslēguma pasākums notika flughāfenas hallē, vecajā lidostā. tā halle milzīga, visa pilna ar sakačātiem geju keniem un vīriem melnā, mūs tur cienāja ar šampi, bet es nemaz lāga nepriecājos, jo biju pārguris līdz nāvei visu dienu pa pilsētu joņojot. sāpēja kājas, jo spieda zābaki, turklāt tajos zābakos bija sasvīdušas vilnas zeķes un es kaut kur fonā visu laiku domāju, ka smirdu. mājās gaidīja zāle un tā tajā brīdī likās daudz labāka alternatīva vakara atpūtai. bet pats pasākums kā jau pasākums, viss spoži, režisori, nominācijas, aplausi un vizuļi, nekas īpašs. tikai viens priekšnesums reāli iestanovīja. un tas bija, kad starp apbalvošanām uzstājās hidden cameras. tas ir tāds viens geju ansamblītis, diezgan populārs zināmās aprindās. man pat mājās ir viens viņu cd no 2004 gada - mississauga goddam. neteikšu, ka pirms tam to klausoties būtu bijis baigā sajūsmā, bet tas priekšnesums izmainīja attieksmi pa 180. reāli labs! ļoti smuks solists, ar specifisku love sex inteligence auru, balss kā skotam valkeram, tīra un bieza, tāds tumšais guiness, un dziesma, kuru viņš tur dzīvajā dziedāja arī ideāla. manā cd tās nav, tā kā noteikti no kāda jaunāka albuma, so, tagad esmu pamatīgi saziepējies un gatavs sakačāt vai visu viņu daiļradi, kaut vai lai atrastu tikai to vienu dziesmu, kuras nosaukumu diemžēl neatceros, jo tad kad to sauca sākumā, pati dziesma vēl nebija izskanējusi un es, nezinādams ka būs tik labi, īpaši uz to nosaukumu neiespringu.