Ne tev vienai šķiet, ka nav tā kā agrāk. Un es jau ilgi nejūtos piederīga. Jau ilgi, bet savus zvērus ne par ko negribas pazaudēt. Tikai - vai ir pareizi pieķerties kāda dvēselei tik cieši, cieši un nelaist vaļā pat tad, ja, šķiet, tā slīd ārā no pirkstiem? Es nezinu patiesi.

Es vairs nespēju nevienu žēlot, jo cik gan nožēlojami - jāžēlo sevi, platu smaidu seja, jo - viss taču ir kārtībā.

Vienmēr jāatceras par visiem, bet kurš gan atcerēsies par mani?

(Reply to this) (Thread)

Tieši tā, Zvērus, jo Kociņš nevienam nav. Tā kā es arī zvērus it kā negribu pazaudēt, bet pāris jau IR pazaudēti.

Mani nevajg žēlot, to es neprasu..

Man nevajg lai mani atcerās. Nū tagad to jautā tam,kas pēdējās 48h ir domājis vai būs vēl jēga.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

It kā.

Nevajag lai atceras? Tātad - nevajag nevienu?

Žēl. Man likās... ai. Vai nav vienalga.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tieši tā. It kā.

Vajg, bet ne jau tā kā to dara. Ir vajadzība, bet ne no tā.

Saki, saki....kas likās..šķiet,ka nav vienalga.

(Reply to this) (Parent)