12.11.15 02:20 - 1111
Vaimanšesiņ, ko tik šodien nenācās redzēt!
Ripinos pa ielu, pēkšņi priekšā pūlis, ielencis kauslīgus vīriņus kamuflāžā, kuri orķestrīša pavadījumā stāv Zāles pieminekļa
* pakājē, viss baigi nopietni. Puikas nāk dot "V" for
vendetta Valsts/Verdzības Vimpeli kāsīša formā. Lai būtu. Pēc tam parkā - atkal jau džeki slēpšanās kostīmos savervējuši bariņu bērnu, kuriem liek kliegt par savu vareno mīlu pret establišmentu. Daļiņu dokumentēju, paprovēšu ielikt.
Uj, nu, tur, visādas muļķības. Ak, jā, turpinot Okupācijas Muzeja tēmu, paklausījos sliktāk skanošo koncertu šaipus divtūkstošajam. Uz Okmuzeja trepītēm uzstumta skatuve ar tumbām, a tur - Skaifordžers zāģē. DIvi miljoni skatītāju klausās metālu - baigi labi. Bet, nu, vai tie džeki nav ģeometriju pamācījušies, vai vienkārši dvēseļu putenis spīkeros, bet likās, ka maģiskais atbalss efekts no tās Tehniskās Universitātes un pretējām vertikālēm sūtīja ģitārisma viļņus apakaļ uz sākotni, veidojot visidiotiskākos EQvalaizera efektus, aprijot nafig visādus sakarīgus vidus, atstājot pretīgi izplūdušu bung-bočku un vienu divreiz par skaļu (vēl arī atskaņojušos?) ģitāri. Basģitārists varēja aiziet papīpēt. Un tā skaņā, kas palikusi pāri, peldēja kā ātro sirēna slikšanas pēdējā stadijā - cauri zudības viļņiem, kā mūžības bezdibenīgajā akā iemests ar intelektu un spējām grozīt tembru apdāvināts Abava radioaparāts. Šausmīgi gan. Lūk, bija skaifordžers tāds viss šausmīgs, padziedāja manu mīļāko, vispatriotiskāko albumu, par mūsu planētas Zeme nē bet Latvija rašanos. Viss tas labais ieraksts tika sapurgāts ar šitiem noiza egregoriem. Nu, pofig, tāpat jau nav plānā viņus baigi klausīties. Moš labākā skaņojumā.
Jā, nu, visādi tur ložmetēji un tanki, viens ārprāts. Beigās vēl tramvaja kontrolieri uz etno-torrent-trackera Barona ielas atteicās izjust svētkus un ļaut braukt bez biļetes. Beigās gan izkāpu noskaidrojis tikai to, ka citi visi gan maksājot Rīgas Satiksmei, un vēl, ka - neatceros, kuru no audzinoši kauninošajiem nepieklājības apzīmējumiem vīriņš man veltīja bet - ka mana mīla pret novembra datumiem varētu sevi attaisnot pēc nedēļās kādā citā tramvajā.
Viens ārprāts, goda vārds, ja es gribētu pateikt visu, ko domāju, būtībā varētu arī nesākt, vismaz ilgāk dzīvotu. Runāšana jau arī izplešas tajā ceturtajā dimensijā, kur tā zārka ģeometrija runā ne vien par platumu, garumu un dziļumu, bet vēl arī par tālumu. Tā ka jāpieliek kāds ilustratīvs materiāls un jāvingro gulēt.
Lūk, papriekš ārkārtīgi izsmeļošs un fotoģenētiski untermenšīgs muzeja attēls ar nedaudz Skaifordžer:
skaņotājs īblis, vai kāds cits
Un tad mazs ieskats Ingsoc. pasaulītē vienā no militārās pedofīlijas plenēriem kādā no pilsētas koku pavēņiem:
gaļaTā kaut kā. Vēl bija foto ar kāpurķēdi, bet tāds pointless, ka vēsture no tā neko neiegūs. Nu, bet neesam jau arī nevienam parādā. Tāpat mūs aizmirsīs. Sou, Pekausim nē bet Lācītim par godu pūkainās sargeņģeļu pēdas:
Nāvīgi skaisti. Viss. Laimīgu diupacto.
Pst skritpum
Tas kontroliera vīriņš izvēlējās, iespējams, visglaimojošāko no lamuvārdiem "bezkaunība", tā to sauc. Uz to brīdi neiedomājos pateicībā paspiest viņa algoto roku. Jo varēja tak mēģināt lamāt par bezatbildīgu, nejauku, ļaunu, antisociālu, viskaut kā vēl, bet izraudzījās tomēr tādu labu garīgās veselības indikatoru. Jācer, ka tiešām viss tas muļķīgais kauns un tās citas blēņas, ar ko tas valstisms un citas reliģijas aizraujas, būs atstāts nākamajām paaudzēm. Nav ko. Kas es - mūžīgs?
