÷

29. Novembris 2013

02:53 - Par visu un neko - atkarībā no perspektīvas; vai nekas

Apziņa nekad nepierod - pierod atmiņa. Apziņai tikai apnīk. Un, kamēr apziņa ir dzīvība, atmiņa ir identitāte.
Kas es esmu? Uz to nevar atbildēt patiesi, jo identitāte nav dzīva, bet tas, kas patiesībā esmu "es", nevar tikt definēts - tas ir tā sauktais "Dao", kurš nav "Dao", ja to var nosaukt par "Dao" - vai par jebko citu, piemēram, par apziņu. Jo vārdus mēs atceramies, mēs esam pie tiem pieraduši un "saprotam" tos. Bet "esība" jeb "pieredze" ir cits fenomens. Identitāte ir masa un dzīvība ir ātrums - un dzīve ir kā brauciens, kurā jāizlīdzsvaro apnikums un apjukums jeb, no otras puses, lepnums un prieks. Lepnums ļauj pieturēties, prieks - just. Viens ir prāts, otrs - emocijas. Bet dzīve ir brauciens - kā amerikāņu kalniņi, tikai bez zināma plānojuma (vairumā gadījumu), līdz ar ko šīs lietas jāizlīdzsvaro. Un visjaudīgākā pieredze ir pie lielākās masas un lielākā ātruma, bet ātrums deldē masu, kamēr masa samazina uzrāvienu (toties uztur inerci), un, tā kā šīs puses ir sajūgtas kopā, tās ir spiestas būt līdzsvarā, bet sāpes ir novirze no optimālā līdzsvara jeb plīšana, kad prāts nespēj izsekot emocijām, ievedot fiziskās ciešanās, vai emocijas nespēj izsekot prātam, ievedot psihiskās ciešanās. Bet viss konteksts spārdās kā tetra un pinbola krustojums, un dzīšanās trase piedāvā nemitīgus pagriezienus. Pie lielas masas un maza ātruma brauciens ir garlaicīgs, pie lielas masas un liela ātruma - bīstams, bet jaudīgs (jautrs); pie mazas masas un maza ātruma brauciens ir nenopietns - tas ir ļoti drošs, bet nesniedz piedzīvojumu; pie mazas masas un liela ātruma (dzinējspēka) brauciens ir bīstams, jo pietiekami spēcīgai pieredzei pie tik mazas masas ātrums jāpalielina līdz maksimumam, sašaurinot reakcijas logu laikā un telpā.
Daži atbalsta identitāti, citi - prieku. Pirmajiem trūkst prieka, otriem - identitātes. Bet tad vēl ir līdzvars jab "Dao", kad apziņas asums sakrīt ar attiecību (es - pasaule) dinamiku un pieredze ir pilnīgi kvalitatīva (nopietna un priekpilna), un pie tādas nav iespējas diskutēt par to, ko vajadzētu vairāk vai citādāk - jo viss ir līdzsvarā. Reālā dzīve variē ap šo līdzsvara punktu, un viļņojas gan esības masa un struktūra, gan apziņas ātrums un virziens. Garlaicīgi nekļūst. Taču katrā disbalansa pusē jāatceras, ka: a) garlaicības gadījumā jāuzņem ātrums, bet ne tāpēc, ka masa būtu slikta, bet tāpēc, ka ar nepietiekamu ātrumu ir garlaicīgi; b) kontroles zuduma gadījumā jāpieķeras, kas neredzamajā telpā notiek ar gravitācijas spēku jeb masu mijiedarbību (attiecīgi - jāuzņem masa), bet ne tāpēc, ka tā identitāte būtu kas pašpietiekami svarīgs (absolūts), bet gan tāpēc, ka pie nepietiekamas masas apziņu nesošā struktūra viegli izjūk.
Tad kas es esmu? Pasaulei - arī jums - es esmu masa, struktūra, identitāte; sev - tīrā pieredze. Un pie identitātes kļūdas, identificējoties ar pasauli, masa ir tik liela, ka nepieciešams milzīgs ātrums, lai nebūtu garlaicīgi, bet brauciens ir ārkārtīgi bīstams, jo [ne]kontrolējamā masa nav apziņas varā. Vai arī, identitātes iztrūkuma gadījumā vai nu viss kļūst pilnīgi nesaprotams un nākas samazināt ātrumu līdz pilnīgai sēdošajai meditācijai, vai arī jāsatver masa, ar kuru vizināties, citādi ātrums ir tukšs.
Bet saistošais punkts ir "hārdvērs", uz kura griežas "softvērs" - bet robežas dzīvē nav tik stingras, un platforma, uz kuras griežas apziņa, galu galā ir samērā hiperboliskā attiecībā ar vidi, kur x ass ir funkcionālā distance (cik pagriezienu jeb elementu ir ceļā no "procesora" līdz kontrolējamai masai jeb identitātei (to nosaka izvēlētā masa jeb kontrolējamās identitātes apjoms)), bet y ass ir ātrums jeb skaitļotāja jauda uz vienību, kura trīsdimensiju telpā pieaug hiperboliski, strauji samazinot ātrumu jeb piedzīvojuma asumu līdz neizšķirami trulai robežai, kas nebeidzami tuvojas nullei jeb absolūtai garlaicībai un bezjēdzībai. Un tas svētais līdsvars ir tur, tajos 45°, pa vidu. Dzīve mētā ap šo līdzsvara punktu, mētājot pa nelineāro līkni, radot brīvās gribas ilūziju jeb neprognozējamu dinamiku, jo leņķis pie nelielām novirzēm mainās diezgan asi - un samazinās, tuvojoties nullei (x vai y asī - pilnīgi garlaicīgā pašsaprotamības pasaulē vai pilnīgi neizturamā paranojas haosa bedrē), un mērķis ir sasniegt līdzsvaru (pareizāk sakot - centieni ir to pārsniegt, jo, lai to sasniegtu, jātēmē tam pāri, lai pietiktu spēka vai masas to sasniegt (vajadzēja to ātrumu visu laiku saukt par spēku - tas mazliet labāk saķer to E=mc² būtību; btw, tā kā'ideālais stāvoklis, uz kuru tiekties, ir E=m jeb punkts, kurā attiecības starp pasauli un pieredzi piepilda lielāko laukumu (x*y=x²=y²), un tas ir stāvoklis, kurā nekas nav jāpaskaidro, jo y=x, bet priekš tam šim koeficientam, kas to attiecības mētā, ir jābūt 1 - un viss ir gaisma jeb gaismas ātrums (matērijas un enerģijas starpstāvoklis - ar attiecīgajām novirzēm), pastāv pilnīgs esības līdzsvars, kur masa neatšķiras no spēka un kontrole ir perfekta, stāvoklis ir optimāls, un zūd atšķirība starp brīvās gribas un starp nolemtības ideju, kas ir - brīvība jeb laime; bet reizēm gaisma sablīvējas matērijā un sakropļo pieredzi, padarot to pārāk tumšu, bet reizēm tā izirst spēkā, kas plēš struktūru - garlaicība un sāpes, gaismas vēja virzieni), līdz ar ko mēs iegūstam vibrāciju starp diviem galēji neiespējamiem stāvokļiem - kā starp diviem vienādiem poliem iegriezts polarizēts vilciņš, kuram, lai uz mūžību neiegāzstos vienā no diviem melnajiem caurumiem jeb nullēm (x vai y asi jeb mirušu masu (kura bez enerģijas piepildījuma būtu aboslūti garlaicīga un bez jebkādas nozīmes) vai izšķīdušu enerģiju (kurai bez masas nav ne virziena, ne attiecību, kas būtu absolūts aklums un pilnīga bezjēdzība)), nākas variēt savu griešanās ātrumu ne vien līdz konkrētam apgriezienu skaitam laika vienībā, bet pat viena apgieziena ietvaros, ārējā disbalansa izlīdzināšanai ieviešot iekšējo un pārciešot strukturālas mokas un lielus enerģijas tēriņus, kas gala beigās nozīmē ko līdzīgu tam, ko mēs saucam par "depresiju" - vāja struktūra jeb nenozīmīga masa praktiski bez spēka, kamēr līdzsvara punktā struktūra ir līdsvarā un spēki praktiski nezūd un vienkārši izbauda strukūras stiprumu un ātruma aizrautību perfektā riņķošanā ap savu asi precīzi pa vidu pretspēkos pastāvošajai pasaulei; šis stāvoklis, protams, nav ilgstošs, taču ir ārkārtīgi patīkams - taču to var attīstīt, spēkam kalibrējot masu, un masai - spēku, tām atrodot aizvien precīzāku apgriezeniskās cilpas vienotību līdz pēc iespējas precīzākam apziņas un identitātes līdzsvaram, kur cilvēks sev nav ne par maz, ne par daudz - viņš nedzīvo ne kaunā ne augstprātībā, bet paliek ap gaismas asi, kur ir priecīgi un nopietni jeb interesanti un saprotami, jeb labi). Kad šis līdzvars ir sasniegts, šis pēdējais teikums iznāk lieks, jo, kā jautājums pats sev iekavās atbild - ir vnk "labi" jeb "interesanti un saprotami". Bet vajadzīgs briesmīgi daudz spēka (jeb uzmanības), lai izturētu šitik masīvu iekavu (pagriezienu jeb teksta/domas identitātes) blāķi. Taču, ja spēks ar to sakrīt un izdodas to adekvāti uztvert, tad tas var līdzināties visai pasaulei skatā no malas jeb no abām pusēm un vienkārši pateikt to, ka ir tā kā ir un būtu vai ir labi, ja ne dzirkstele spēka nav iztērēta bez prieka un ne kripatiņa masas (šeit - teksta) nav iznīcinoši lieka. To visu, protams, varētu pateikt krietni daudz īsāk - bet tāds brauciens man droši vien nešķistu neko daudz vērts.


P. S.
Intereses pēc izkārtošu tekstu mazlietiņ loģiski pārskatāmāk, pakārtojot iekavas. Varētu to pašu izdarīt ar visu teikumu struktūrām, bet tas jau būtu trešajā pakāpē un potenciāli ultimately garlaicīgi (vai ultimately labi).
kārtība ar papildu dimensiju )

P. P. S.
Sāku ķimerēt augšā trešās pakāpes variantu - strukturēt rindās pa domas vienībām, kas ļautu to tekstu lasīt n-tajos līmeņos, pieturoties pie konkrēta līmeņa ("attāluma no kreisās malas"), līdz ar ko visu to būtību varētu izlasīt dažos vārdos vai pilnā garumā, atkarībā no izraudzītā līmeņa jeb pagriezienu skaita, jeb masas, tā pielāgjot katra lasītāja izvēlētajam uztveres līmenim (btw, tas būtu noderīgs piegājiens, ar kura palīdzību jebkuru tekstu varētu sakārtot visos dziļuma līmeņos, piedāvājot lasīt līdz, piemēram, tikai trešajam vai ceturtajam, nevis aizejot pilnā tekstā līdz teikumiem pakārtotiem teikumiem un tiem pakārtotām teikumu daļām un iekavām un pakārtojumiem un piebildēm, kas veido pilnu teksta un izpaustās domas spektru), bet, pirmkārt, man pašam nav pietiekami daudz enerģijas, lai tādu kvalitāti šobrīd sagatavotu, un nav pietiekami daudz masas (attiecību ar ārpasauli jeb nozīmes šādai darbībai), lai tam veltītos - tāpat neviens šito nelasīs :D

P. P. P. S.
Teksts nolīdzsvaro sākotnēji nelīdzsvaroto uzstādījumu, bet tas tikai parāda masas un enerģijas sadarbības iespējas. Bet tas tā. Vienkārši interesanti paspēlēties (kā dēļ atliek spriest, ka šo varētu mēģināt pa īstam izlasīt tikai tie, kuriem patīk bezgalīgi vērot bērnu rotaļas - but nobody got time for dat!) - bet labāk taču spēlēties pašam, ja ir tāda [ie]spēja. Vai - ja top.

11:49 - over 9000

Es jau gribēju iepoustot visu lapas saturu, bet, kamēr tie megabaiti teksta ielādējas, ciba ar asiņojošu degunu paziņo, kas ir neiespējamais. Šis ir:
http://www.ziedot.lv/lv/projects/donors/1762
Kaut kāds trijljons ziedotāju tai maksimas štellei. Diezgan insane. Inčīgā lietiņa, ka ar to kāpostu pietiek uz katru cietušo izdalīt 10 štukas, un tad vēl no nodokļos samaksātās naudas kaut ko izdalīs, un gan jau vēl kāds. Beigās izrādīsies, ka zem maksimas pakļuvis ne vien Dombrovskis, bet vēl arī Lembergs ar post-kastrācijas konusu ap kaklu un vēl kādi shēmotāji no tālās Maskavas - vai varbūt cilvēki sāks lidot no Londonas un pieteikties uz bēdu naudu...
Labdarība, tas, protams, ir labi, bet, nu, goda vārds - kādā burbulī tas kvintiljards cilvēku dzīvo, lai iztēlotos, ka cilvēki mirst tikai maksimā un ka tā ir kāda ārkārtēja traģēdija? Varētu domāt, ka morgus uzcēla pēc maksimas saldētavām.

12:10 - rimčix un viss

Skatos fotkās uz To Maksimu, sapratu, ko atgādina - Valdemārielas Rimčegu. Nu, nu? Ņems, beigās izrādīsies, ka jāboikotē visi pārtikas veikali. Būtu labāk ziemu boikotējuši - kas, jūs domājāt, ka tas jumts no saules un +25 °C iegāzās?

12:14 - klača

Es tāds vakarējais pamodos. Kas ar to satori?

12:32 - rūgtā dzīves pavārnīca

Tad vēl tāds inčīgs moments: tiklīdz cilvēkam publiski uzgāžas griesti, visi izturas tā, it kā viņu pazītu, mīlētu etc. Bet, padomājot reāli: cik daudzi cilvēki bija vnk ekstāzē, ka tas pretīgais toļiks vai stervālā ļiza trāpīja zem sijas? Nav taču gluži tā, ka mēs cits citu šausmīgi mīlētu. Uz ielas, garām daudziem no viņiem (un mums) ejot, gan jau ne viens viens nodomājis: bļe, kaut tev maksima uzgāztos - tārps tu riebīgais!
Es jau nezinu - droši vien nevienu no tiem cilvēkiem nepazinu, bet enīvei - ja pie Dailes teātra parciņā garu kopā ar spirta mākonīti izlaiž kāds no tiem pašiem maximā ejošajiem alhāniem, un turpat 1. slimnīcas pievārtē atliecas, tad labai daļai tautas sejā ielocītos nevis glicerīna asaras, bet kaut kāda pusvemšanas izteiksme ar mesidžu: Hoetika, bļe, nokasiet šito sūdu no soliņa, ļaujiet taču normāliem cilvēkiem normāli dzīvot! Vai varbūt kāds reāli priecātos, ka beidzot jaunā dzīvoklī var ievākties, jo saimnieki noslēpumainā kārtā pazuduši no zemes virsmas. Vai varbūt trolejbusā tā dāma ar betonu pierē tevi pagrūda un tu viņu nolādēji - vot i sabruka bodīte. Utt.
Pizģec, kaut kāds slavenību kulta ārprāts - pat līķi pietiek teliķī 15 minūtes parādīt, lai pēkšņi veltītu viņam vairumu savu jau tā ne pārāk kopto un krāto emociju.
Bez šaubām - katra cilvēka nāve ir izaicinājums paskatīties uz to, vai savu laiku un potenciālu izmantojam lietderīgi. Protams, palikušajiem tuviniekiem dzīves neprognozējamību nākas izjust praktiskā līmenī. Protams, zoļikā sabruka daudzu cilvēku ilūzijas, ka pasaule turas uz ticības spēka - nevis reāliem balstiem, sijām, lēmumiem un pasauli strukturējošā intelekta augļiem. Bet, šķiet, tā cepšanās, un, kas vēl jo idiotiskāk, visu to petīciju rakstīšana un draudu vēstules lietuviešiem - vnk reality-check par to, cik tālu no realitātes tie līdzcilvēki atrodas. Psc, it kā par gravitāciju nebūtu dzirdējuši. Un ceru, ka tie entuziasti vismaz centīsies ievērot konsekvenci un ziedot naudu katra pasaules nelaiķa piederīgajiem.

13:01 - thxxx

Jāaiziet beidzot uztaisīt Paldies kartiņu. Tuvākajās nedēļās drošien varēs puspavelti iepirkties.

13:34

Okai, aizies uz bodi.

13:42

Es tak biju aizmirsis, ka vēl šitāda fīča ir: Maxima dievkalpojums

13:43

A visas tās svecītes no tā paša veikala iznestas? A karogs?


13:47

Lūk, liecinieku zīmējumi - maksimu iznīcinājuši ļaudis ar milzīgām plaušām un vāciņu. Evolūcija? Apvērsums? Vai varbūt teritorijā vienkārši noplūdis mahimas pagrabā ražotais lyturģiskais acids 25?

15:03

nē, nu, srsly, wtf

21:20 - send me an angel, bļe

Nē, nu, patiešām, kāda velna pēc visur jābāž tie "eņģeļi"? Kaut kāds disneja murgs, kā ar tiem salavečiem. Tiklīdz kaut kur nepieciešama cilvēku kompetence un izdarība, tārdi sasprauž eņģelīšus. Nu NAV nekādu eņģeļu, nav nekādu spārnotu prāta, jūtu un rīcības aizvietotāju! Priekš kam jāštancē tie senžīdu folkloras mesendžeri? Tāpēc, ka viss ir "ziņa no dieva"? Bļe, tās papīra figūriņas jums kaut ko stāsta? Varbūt labāk skatieties ar savām acīm un domājiet ar savu prātu - jo cita jums nav!
Faktiski tas tēls - kleita ar galvu un spārniem - vienkārši ir hipnotisks trigeris. Līdzīgi krustam, uniformai un - jau dabiskākā formā - pupiem. Vnk piespamo vidi, lai atņemtu spriestspēju. OK, ir pavisam normāli pēc tuvinieku nāves ieiet disociācijā un meklēt pēc iespējas nereālākus tēlus, kuriem pieķerties realitātes vietā, bet to nevajadzētu veicināt. Krīzes situācijā masa izvēlas debilizēties, nevis rast risinājumus. Bļe, moška uzrakstiet petīciju arī eņģeļiem - un neaizmirstiet ar tiem sūda putncilvēkiem nomētāt visus lietuviešus, jo tieši lietuvieši taču ir tie ļaunie slepkavas. Un dombrovski. Un ušakovu. Un kasieres. Un celtniekus. Un karoče visus, kuri nav sev pie kaut kādas priekšas vai pakaļas pielipinājuši kādas psihopātiskas ideoloģijas visvarenības simbolu. Ejiet dirst ar tiem saviem eņģeļiem! Ejiet dirst!

21:23 - gribas cepties, bļe, cepos

Un es nezinu, kā tur tie pažarnieki ņēmās, bet man ir nelabas aizdomas, ka visus tos darbus rīkoja vnk nesagatavoti puskoka lēcēji, un tie džeki, kas nomira darbā, droši vien gāja bojā pilnīgi lieki (starp citu, derētu noskaidrot detaļas/nāves cēloņus). Nebūtu brīnums, ja netika ievēroti elementārākie drošības noteikumi.
Powered by Sviesta Ciba