÷

Tiklīdz mērķi, principi un prioritātes iegulst nepastarpinātajā realitātē - pretstatā visu blīvumu garīgās matērijas mākoņu pilīm - tā mērķi vairs nespēj attaisnot līdzekļus, jo pastāv ar tiem vienā plaknē. Mērķi = līdzekļi. "Laiks" zaudē savu lomu, "mērķtiecība" ir tūlītēja, "gaidīšana" ir aktīva sagaidīšana un nesagaidīšana reizē, uzreiz, tagad, pastāvīgi. Šī analogā mehānisma nedalāmo (ne laikā, ne telpā) plūdumu [digitāli] dozē tikai prāta telpā saplānotās istabas un vārdu žalūzijas. Pamazām, pamazām tu, mazais namiņa rūķītis, rij to bezgalīgo universu, kas gāžas, vai loga rāmjus raudams, pa caurumu sienā un piespiež garu pie zemes: tvīksti! Un tu bezpalīdzīgi paliec uz grīdas, līdz caurvējā iezviegsies durvis, līdz paklājs iznesīs tevi ārā, līdz tumsa no muguras iemasēs segas mierinošajos apskāvienos. Un pasaule nekur nesākas, nebeidzas. Viss ir esošs, un ir tikai tas, kas ir.
Un tad mulsinošas nāk citu pasauļu iniciatīvas kā visu laiku episkajos ļaundaru plānos - ambiciozos, viendimensionālos, seklos, kuros mērķi attaisno līdzekļus, bet mērķi ir līdzekļi tukšai un aprijošai iznīcības telpai, kas pieprasa nodevas ievainotajam bērnam, kurš uzvijis masku no klūgām un žagariņiem, no sūnām un dažādiem atkritumiem, biedējošs, necilvēcīgs, bezsirdīgs, noslēpies: uzbrūk. Kā gan var uzveikt tik nesakarīgu spēku, tik sevī noslēgtu pasauli, kura no pārpasaulīgas dieva nostājas pieprasa pilnīgu uzvaru pasaulē, kurā - viņš neapzinās - pastāv IT VISS, ieskaitot viņu - un neieskaitot viņu (tikpatlab). Pašiecelti kosmosa karaļi dreifē pīķiem rotātos nāves kuģos un dibina alianses. Par nonāvēšanu! Par izdzīvošanu! Par MĒRĶI (un mērķis, tukšs un auksts kā kaps, gaida savu sasniedzēju)! Nāvi spēj uzveikt vienīgi pacietība. Dzīvība vienmēr izdzīvo. Nedalot nāvē un dzīvībā, pat nāve kļūst par dzīvības daļu - bet tikai, atsakoties no pārpasaulības, no līdzekļus attaisnojošiem mērķiem, no iekšējās redzes ārējā akluma. Dzīvība nāvi uzvar bez gavilēm, neredzami, pazemīgi - vienlīdzīgi. Kā slotas čubinātā istabā caur mēslu aiziešanu klusi ieviešas Kārtība, Skaistums un Miers. Neitrāls, dabisks, iekšēji piemītošs. Bez cēlonības un mērķtiecības - patiesa iedzīvotāja dabas izpausme. Tikmēr nāves karavīri pie sienām stiprina nokauto galvaskausus, kara kartes, nāves instrumentus un savas visvarenības iecerētās karaliskās rotas. Tās aprij kā blaktis un blusas, izsūc un novājina, par vienīgo spēku atstājot slimības lipīgumu. Masaliņu karavīri. Kamikadzes, kas iznīcina savu dzīvību, lai paņemtu līdzi vēl daudz vairāk. Bet katra terorakta pamatā ir Lielais Mērķis, kurš attaisno līdzekļus, kuri tikpat vienaldzīgi kā apstākļi, vide un Citi. Pāri līķiem, pāri nodedzinātiem ciemiem un pilsētām, pāri savai sirdsapziņai un spējai just - Ideālais Cilvēks ("Svešo" ksenomorfs) attaisno sevi, noniecinot visu, kas patiesi pastāv un ir labs. Konflikts kā āda - starp Sevi un _pasauli. Moku un iznīcības ceļš. Tas cenšas sevi uztiept, visu attaisnodams. Sevi visvairāk slavējošais, visnicināmākais zvērs.
Tikām dzīvība, kura rit caur nāvēm un dzimšanām, rimti mij savas dienas un īpašības līdzi tai upei, kas viņu nes. Krāces, vižņi, pūstoša maita - visu var paciest pie viena noteikuma: nekam no tā visa nedrīkst pārdot savu sirdsapziņu (iekšējo vienotību), pārdot apmaiņā pret otra dzīvību, kad glābšana ir dubultpašnāvība. Tikmēr ļaunumam atvērta stāv iespēja Dzīvot. Nomirt to visu, kas neļauj dzīvot. Atstāt mazāk neesošajai pasaulei "Es" un iegūt patieso lietu kārtību - "Visu".
Lepnums un patiesība - izsenis apspēlēta tēma kā uz visām pusēm raustīta sedziņa. Un, kad patiesībā salst, gribu pavilkt mazliet uz sevi.