÷
4. Februāris 2013
13:50 - Vnk gribu šito nolikt uz sava "papīra"
Мы легли на дно,
Мы зажгли огни,
Во Вселенной только мы одни.
Гни свою линию,
Гни свою линию,
Гни свою линию,
Горят огни,
Сверкают звёзды,
Всё так сложно,
Всё так просто.
Мы ушли в открытый Космос -
В этом мире больше нечего ловить.
А ты гни свою линию,
(горят огни).
Гни свою линию,
(горят огни).
Гни свою линию,
Горят огни.
Мы легли на дно,
Мы зажгли огни,
Во Вселенной только мы одни.
Гни свою линию,
Гни свою линию,
Гни свою линию,
Горят огни...
14:15 - no augšas: no apakšas
Vara reāli ir pozīcija spēlē. Spēja ietekmēt otra rīcību. Būtībā tā ir funkcionālās identitātes paplašināšana, kas līdzīgi bērnu un slavenu filmu taisīšanai uzlabo pašsajūtu. Taču ir biš smieklīgi, kad saka - cilvēks ir radības valdnieks or smth. OK, kkādā mērā - protams! Mizojam kartupeļus, baigi kruta mākam vārīt ūdeni un tml. Bet tiem mērkaķiem, kas džungļos no krītošiem kokiem gāžas uz motorzāģiem, ir pilnīgi pajāt par mūsu "varu" - mums tur nav nekādas reālas saķeres. Drāzt ar izoleni notītu paralītiķi nav sevišķi labs veids, kā justies mīlētam. Tāpat - "valdība sūds", "atlaist saeimu", bet reāli tur tā mīlestība beidzas ar to, ka Latgale dzer un mēs vnk sēžam cibā. Who gives a fuck. Varā būtiska tomēr ir savstarpējība - laba vara ir laba visiem iesaistītajiem. Spēles, kur ir tikai uzvaras-zaudējuma scenāriji der tikai narcistiskiem sociopātiem, kuri vai nu vinnēs vai nositīs. A visa love ir tur, kur notiek saprašanās, win-win scenāriji.Kroč - kontrole ir ūber lieta, bet ar to atšķirību, ka uz riteņa ir forši pa celiņu vai no kalniņa, nevis kad viņu iepako kastē un baigi vareni pabāž zem gultas. Varasgriba ir tā pati mīlestība (kā motīvs). Tiesa, mums biš sačakarējies "varas" koncepts. Mēs to identificējam ar "nāves dziņu", ar mehānisku, ne organisku ideju - vēlmi pārņemt, aprīt, prihvatizēt, izlietot. A reāli katra vara ir attiecības (un katras attiecības ir vara). Interesanti, ka mūsu tradicionālā kultūra, kurā pieņemts bērnus sist, kungam klanīties (un čurāt zupā), sievai dzert, nevis pateikt, vīram izņerkstēt, nevis paskaidrot, kopumā ir ļoti "patmīlīga" tajā neveselīgajā nozīmē, kurā gribas nogriezt kājas maziem zvēriņiem un veikt seksuāla rakstura manipulācijas ar atspējotām būtnēm vai lietām (piemēram, laist visādus ķermeņa šķidrumus pie ekrāniem). Loģika (nu, nosauksim specifiskāku atzaru - spēļu teorija) pieklājīgi čukst, ka tas ne tuvu nav sekmīgākais scenārijs. Bet valoda ir valoda, kultūra ir kultūra - dzimtā valodā vīns vēl saldāks. Vot, un aizmirstas par mainīšanos, par izaugsmi, par saaugšanu visiem izdevīgos veidos. Gribas sist. Sasiet, ielikt maisā, krāsainā kastē, aizsūtīt anonīmiem vāciešiem un dabūt naudu. Bet vai tā ir vara? Vai tā ir vara kā varēšana tāpat kā tā skaistā un saulainā dzīves šķautne - griba kā gribēšana? Es varētu tagad pat paņemt rokās kādus pārsimts latus, bet nekāds siltums ij ne pirkstos neielīs - kur nu vēl sirdī?
Vot, nu, īsāk sakot, es te tā no augšas cenšos pateikt, ka vara - vai ne - tā ir jāaudzē no apakšas, nevis jāuztiepj no augšas. Visur: valstī, ģimenē, karjerā (lol), draudzībās, vaļaspriekos (lol) utt. Tikmēr katra stūķēšana no augšas jau pamatā ir necieņa - pret to, ko tu izmanto, izlieto, vai tas būtu kāds cilvēks vai organizācija vai tevis paša intereses, spējas un intrigas. Te pat varētu kko par izglītības sistēmu un to, kā 12 gados dzīvu būtni pārvērst par Perpendikulu no Dillī Dallī piedzīvojumiem. Bet pietiek, ne? Ja šis kādu domu ir raisījis, tad būtu aplam ačgārni mēģināt to aizstāt ar kādu no manējām. Lai jau aug un tā...
14:47 - Rozā un gaišzils!
Tik ķēmīgi, nāk uz meilu visādi tādi vienādi ielūgumi uz kaut kādiem ūberīgajiem sociālajiem saitiem, kuri, manuprāt, īstenībā eksistē vienīgi vīrusu un bēgošo nigērijas prinču specifiskajā iztēlē. Man nepazīstami vārdi un uzvārdi aicina iesaistīties Jaunajā un Laimīgajā seksīgo profesionāļu lokā, kur cits citam var skārienjūtīgi pa spalvai noglāstīt visu formu un pasteļkrāsu "Like", "Adore", "Praise!" un "Exult!!!" pogas, kamēr man reāli nav nekādas intereses staigāt neformālā šlipsē un ironiskos bikšturos, pat ja tas būtu tikai no GMeila līdz tavam SkillPages vai JollyWorkers, SleekPro vai kā to visu proto-diarētisko jēluma kultu šai skaistajā darba dienā iepakojis tavs mīļākais sociālā auto-ķūna speciālists.Pohuj, moška jāpadzer viskijs, lai no kafijas vieglāks kritiens, citādi gribas vnk rādīt pirkstu un gaidīt, kad visi apgāzīsies.
14:53 - fujax
A dažreiz - klausies, klausies to shuffle, un jā - viss tiešām ir sūds.Īsnībā jau tikai ausīs sūdi. Zinkā. Pirmdiena. (kas reāli nozīmē tikai to, ka vēl vienu dienu jāciešas līdz maximas jaunajam atlaižu klāstam)
P. S.
BTW - no rītdienas maximā atkal atlaide leišu Gera šņabim. Vienreiz bija vēl par 20 saņiem lētāk, bet nekas - reāli sweet cena un ciešams šņabis. Gandrīz 2x dārgāk varēs dabūt arī Absolūtu, bet nav jau vērts (ja dzer mājās, protams). Par Scottish Leader neko galvot netaisos.
PPS
Un vispār - man tādas aizdomas, ka tad, kad suņu/kaķu mīkstajai barībai atlaides, pēkšņi izrādās, ka dafiga pensionāriem kkādi fiktīvie mājdzīvnieki. Da neko - gaļa ir gaļa. Soja jau arī tipa OK.
15:21
Zelta vidusceļš ir pa taisno.15:29 - balsis un tēli n šit
Varētu seriālu, kur Bjorkas meita Džoanna Ņūsoma iemīlas Kurtā Kobeinā, kurš strādā par tomātu pārdevēju, un viņa iet ciemos uz tirgu un viņi abi saķērcas/sagaudojas par to, ka vakars nāk, saulrietā tomāti sērīgi - grūti pārdot. Tad nāk Bjorka un ņerkst, lai Ņūsoma nāk mājā gulēt pretīgajā matracī, bet Kobeinam naktī rādās sapņi par Džoannas mammas kailajām krūtīm un tālo austrumu opija kafejnīcām.Es nez, tur vēl drošien kkas, bet varbūt vnk vislaik tikai šitas.
15:35
Cilvēki saiet baznīcās un spēlē Dievā.P. S.
Tie brīži, kad nākas paskaidrot [iekšējo] joku *rollzeyez*.
Spurdzīgais moments tamī, ka "spēlēt Dievu" skaitās fui-pē-kaka, bet reāli visi nojēgumi dzīvo - gan aktīvi, gan pasīvi - prātā. Un ticēt Dievam ir to spēlēt. Tāpat kā ticēt demokrātijai vai tirānijas ļaunumam, vai izvarošanas pretīgumam ir to spēlēt. Ja reiz tas nekādu lomu nespēlē, tad par to nedomā. Vai ne? Vai ne.
P. P. S.
Nē, bet tomēr ņirdzīgi :D "Dievs uz mani dusmojas." Bļe, sūdīgi tev. "Un uz liberāļiem." Sūdīgi tev.
P. P. P. S.
Proms, pokuj "Dievs", vnk vispār. Sociālabstrakta nopietnība mazliet kā tāds punduris ar milzīgu vāli ar sašutumā pārviebtu viepli.
17:06 - dealing with shit n shit
Vēl viena nejēdzīga frāze jeb vārds, ko cilvēki lieto: "Nomierinies!" Viskrutāk, ja to izkliedz. NOMIERINIES!!! Bļe.Kad filmās vai irlā kāds to saka (bļauj), bieži vien sprindzinu puslodes un meklēju, kādā veidā tas sevi attaisno. Tipa kā tie cilvēki, kas sit kompju monitorus, jo kaut kur Grīziņkalna bunkuros bremzē serveris. Ouuukei...
Tur jānolīgst zinātniski domājoši briti un kontrolgrupas, bet šķiet - daudz labāka stratēģija būtu bļaut: "Bļēēē, viss ir dirsā!!! Vecīt - JĀĀĀ, mēs mirstam nahuuuuj!" Nu, vai drīzāk tipo: "Eu - a kas noticis?" Tiesa, "kas noticis" parasti nāk komplektā ar "nomierinies". Uz jautājuma brīdi cilvēks jau būs iegājis tādos infernālajos vastorgos, ka atbildei vajag jau divreiz vairāk laika, iejūtības un citu resursu.
Nu, labi, ir tā viena "Nomierinies!" pavadošā tehnika, kas meiko sensu - apskāviens. Tipa kā tādu pogu Karlsonam uz vēdera vnk nospied neapzinātos, ģenētiskos trigerus par tuvību, siltumu, kopību, drošību, un cilvēks var vai nu izraudāties, vai arī vnk atlaist paniku un nočekot plašāko kontekstu. Bet arī tādiem apskāvieniem - uztverē vai nepastarpinātajā lietu kārtībā - bieži piemīt tāda cīņu sporta nežēlība: "Nomierinies! Tu saprati mani? Bļe, atslābsti!". Ej dirst! Izvaro!!! Jū nou...
Bet drošien ir cilvēki, kam tik ļoti patīk nomierināties, ka viņi tikai gaida, kad kāds to ierosinās. "Labi ^_^" - miers un laimīte. Nu, bet tādiem var vnk teikt: "...ķuk!" un tur aiziet "awwww :3".
Nē, nu, man liekas, ka tā gruzīnveidīgo tradīcija šaut vislaik gaisā ir ok. Tikai vajag šaut galvā. Zinkā, pokuj, kkādi sūdi - nesamaksāji par krānu vai aizbrauci dzert ar ieslēgtu gāzes plīti (mājā drošien visi deg un pēdējās ciešanu driskās brēc: "Nositiet to sūda kropli, kurš no dzimšanas tāds daunis, ka pat plīti izslēgt nemāk - sūda kretīns un visi viņa pirksti!"), sāc viss kratīties ārprātā "mirstam, mirstam" un pieskrien Gavrils ar Donatu, Donats uzreiz "Bļāāāāāģ :(((( diiiirsā, veci, kas bija? Bļēēēģ, neizslēdzi? Piiizģēc, dirsā - viss nodegs nahuj, baigie sūdi, fāāāāk..." un vnk iešauj ar bisi Gavrilam ausī (bise vnk ir). Gavrils uz grīdas asinīs, tu viss bauro un rauj matus, māja deg, Donats skrāpē nost seju, tu paņem bisi, vnk šauj tālumā (gan jau kādam taču trāpīs!) un tavā prātā nodeg nahuj viss mikrorajons kopā ar pažarniekiem, un pēkšņi atmaigst saulīte, putniņi uzgriež savu staciju un aiziet normālais čiliņš - aizbrauc izslēgt vai piezvani kkam tur. Nu, vai mošk, jā, hujova, tur, nodzer bēdu vai samaksā, kam kas pēkšņi jāsamaksā, un ej tālāk. Zinkā.
Es nezinu, man liekas - Gavrils piekristu.
20:04 - Kopš cenu paaugstinājuma neesmu bijis laimīgs
No delfīniem nekāda labuma - būtu tunci aizsargājuši! Tā, lai jūrā tik daudz tuncis, ka vislaik var par 0,09Ls bundžā smukos gabalos krāmēt sejā. Jes, tuncis ir tas, kas mums vajadzīgs!21:00 - dzīvība, pakāpes un posts
Dzīvība ir labi ieskrējušies paterni. Kā galaktikas. Katras mūsu smadzenes ir tādi. Bet fakts, ka jaunākās no tām spēj domāt vēl vienu meta līmeni augstāk, nenozīmē, ka tas pilnībā apzinās visus zemākos līmeņus. Vispirms mēs sabeidzām savas emocijas, tad mūsu individuālais dzīvības spēks atraisījās aprīt vēl zemākas - mūsu gadījumā ķermeņus un ekosistēmu. Protams, tas notiek likumsakarību ķēžu cikliskās un kumulatīvās dabas dēļ - tās dabiski cenšas visu pakārtot sev. Un atslēga šinī procesā ir - vai mēs operējam no augšas uz leju vai no apakšas uz augšu. Tā nu katri principi pār emocijām, katras emocijas pār ķermeni, katra kustība pret ekosistēmu, katra ekosistēma pār cieto fiziku (un, domājams, katra fizika pār vēl fundamentālākiem pamatiem) ir "kļūda" - tā ir kā plaisa, kas no skursteņa aizved līdz pamatiem un sagrauj visu ēku. Bet balstās viss plašākajā, zemākajā. It kā pašsaprotami. Bet tajā pašā laikā mēs, cilvēki, pārāk bieži vadāmies tieši šajā "wishful thinking" režīmā, savu iekšējo pasauli imperatīvi uzspiežot apkārtējai. Godu, pašcieņu, ticību, cerību mēs uzstādām kā svarīgākas par savām (un citu) emocijām. Ja prāts ir izgāzies un mēs rīkojamies emocionāli - dzenoties pēc dedlainiem, cīnoties par otra uzmanību, aizstāvot savu nāciju -, tad nereti ar to postā iedzenam ķermeni. Kad ķermenis ir traucēts, mēs savām sāpēm, kūtrumam, nogurumam pakārtojam vidi. Kad vide savā sterilitātē vai pārblīvētībā kļūst nāvējoša... līdz nākamajam solim mums neizdotos izdzīvot. Bet mēs sagrautu pat matēriju - sašķeltu kā kodolreaktorā.Kādā brīdī mēs vairs nevaram izturēt. Kādā brīdī mēs griežamies apkārt un gribam atgūt dzīvības pilnību, ātrumu, veiklību. Ja svarīgs prāts - vēršamies pie emocijām. Ja svarīgas emocijas - pie ķermeņa. Ja atrodam kļūmi jau ķermenī - vēršamies pie vides. Ja vide ir neglābjami sabeigta, meklējam... nu, jā. Tad jau ir par vēlu.
Ko tas nozīmē? Daudz ko, protams. Tas nozīmē, ka likumdošanai jāsāk skatīties no zemākā līmeņa. Tas nozīmē, ka mums jāseko plaisām pasaulē, sabiedrībā un sevī, jāseko līdz punktam, kur plaisa apstājas. Un jālabo tā. Tas ir optimālākais dzīvības ceļš. Bet - ja tas ir par vēlu? Nu... tad skatāmies tikai uz sevi un mēģinām savākties. Līdz ķermenis nevar, līdz vide ir beigta. Tad - roll, baby, roll! Vairs nekādi likumi nevar būt no savara!
P. S.
Interesanti, ka konsekventi un nejauši šādās pārdomās aizmirstu starpslāni "sabiedrība". Bet tas ir īpatnējs moments, jo tas līdzdarbojas visos tajos pašos līmeņos - citi ar savējo var uzlabot/bojāt tavu prātu, emocijas, ķermeni, vidi.
Laikam man tas tāds aklais punkts, mja. Bet nu... ar laiku.
21:14 - labais un kreisais
Vienmēr esmu teicami zinājis, kura ir labā un kura - kreisā puse. Tā nekad nav bijusi problēma un tml. Esmu bijis labo/kreiso pušu eksperts. Bet pēdējās dienās konstatēju, ka jau vairākkārt pirmajā brīdī esmu sajaucis puses. Parasti, par kreiso nosaucot labo. Laikam labā puslode aktivizējusies un tas foršais smadzeņu savienojums sācis līdzsvarot un darboties. Cerams - izklausās labi. :]Nu, vai tas sūda vēzis. :[
22:05 - produktivitāte
Pat ja ar ieeju mums viss kārtībā, izeja ir kaut kā savādi sabojājusies.Kad lopi mēslo, ir labi.
Kad mēslo cilvēks, visi cieš.
Un, ja lopi mēslo pie cilvēka - vispār šausmas. Kaķisuņi kakasčuras.
Powered by Sviesta Ciba