01:25 - kruts gabals ^_^
There's a flame that leads your souls astray
No one's safe from its tender touch of pain
And every day, it's looking for new slaves
To celebrate the beauty of the grave
We are like the living dead
Sacrificing all we have
For a frozen heart and soul on fire
We are like the living dead
Craving for deliverance
With a frozen heart and soul on fire
And again, we're falling for disgrace
And hate will shelter us from the rain
Well we are enslaved by the sacred heart of shame
And gently raped by the light of day
We are like the...
Addicted to our divine despair
The venom of the cross we bear
The guilt will follow us to death
We are like the....
11:57 - the love-hate curse
Reāli patīk tikai tādi cilvēki, kuri reāli besī.
vispār - varētu tādu iepazīšanās sludinājumu tipa:
Tu visu rītu pavadi pie spoguļa, jo domā, ka esi resna (bet reāli tev ir anoreksija)? Perfekts meikaps, unikāla un nevainojama mūzikas gaume? Nāvīgs naids pret lietām, ar kurām tev nav nekādas darīšanas?
Ja vecāki tevi uzskata par narcistisku stervu, bet reāli tu esi labākā lieta, kas notikusi pasaules garīgajā telpā, tad atmet mesidžu ar fotku - ja atbildēšu, moška mums būs visdrausmīgākās hot attiecības ever.
"Nu slims cilvēks, goda vārds!"
P. S.
Protams, es atteiktos reaģēt uz cilvēku, kurš būtu gatavs uz kko tādu atbildēt. Daune.
P. P. S.
Un, LOL, protams, ka tas būtu viens pretīgs, pretīgs cilvēks.
Keč tventī fakin tū.
P. P. P. S.
Un vispār - pieļauju, ka cūka un kuce latīņu valodā ir viens un tas pats dzīvnieks.
PPPPPPPs
tā kuce būtu kā alternatīva heroīnam (vēl nelietoju, lol). ja viņa pati nesēdētu. bet gan jau es beigās izvēlēšos visu jauko un pareizo. vai ne.
15:01 - viss ir absolūts, tu esi relatīvs
Ja ieklausās, viss pats par sevi ir OK.
21:05 - soļi laikā
Jaunu lietu sākums nes perfekcijas apsolījumu - vismaz kā cerību. Bet nāk cilvēki, lietas un apstākļi un nemainīgi - vienmēr kā vienmēr - samoka, savērpj un salauž.
23:53 - perpetual lustre of radiant past
Tagad
kačāt visādus albumus ne tuvu nav tik barojoši kā 2003. gadā nokāpt Randoma pagrabā un uzlikt CoF "Midian" vai Anathema "A Fine Day to Exit" vai vēl kaut ko tikpat fresh - stāvi viss tāds universa nepieņemts kkādā dīvainā telpā, kura vismaz kaut kādā mērā sola mīlestību, un sajūti to sirsnīgo čerņas pieskārienu, kas, no disku pleijera pa vadu uz austiņām kā ar tādu pirkstu caur telpu savieno tevi ar eksistenci transcendentālā, dzīvi piedzīvojošā un pārdzīvojošā veidā. Klausoties kko tikpat jaunu savā mūžīgajā kompī, savās mūža mājās, kur nav nekādas pasaules elpas, nekādas saskares ar telpiski svešo, kas intimitāti ar mākslas darbu tikai pastiprina - kā pišoties [potenciāli] publiskā telpā - grūti piedzīvot tādu personas integrāciju. Pārāk liela ērtība rada impotenci. Nu, varbūt ne gluži ērtība pati, bet drīzāk - aicinājuma, izaicinājuma trūkums. Tas pagrabs uzrunāja - daudz vairāk nekā visa pārējā nejēdzība. Tie sienu zīmējumi un klausāmie CD (tipa - "tiešām drīkst vnk klausīties?"). Tas bija kaut kas jauns, kaut kas uzrunājošs, kaut kas svešs, kaut kas nedaudz bīstams un mīļš. Vai tiešām tikai vecuma (jaunības) īpašība? Vai varbūt viss kādreiz vēl iezvanīsies tik dzīvā un maģiskā krāsainībā? Es ticu, ka tā. Nevar atļauties neticēt.
