÷

00:22

Pēc laika iemācās pieskarties ar vārdiem. It kā.

• Saki

00:38 - sunshine and spices

Saule visu redzēja - es atceros! Kā pēc gaismas smaržoja gaiss. Kā vēl smalkākas plaukstiņas krūmu lapas sīkajos bērna pirkstos. Nu, un galvas sišana līdz asins garšai, degšana tumsā, apmaldīšanās dzelzceļu un biedru līnijās, iešana mājās - pa dubļiem, pa tumsu, pa aukstu nakts rasu, un visa vizošā radība čukstēja ar vēl kādu maņu aiz ožas, aiz dzirdes, aiz redzes; viss sērīgi dziedāja līdzi tam, cik nepanesami smagi, vai tam, kad vēl nenopīpētās plaušās pasaule ienāk brīvi un viegli, un acis, vēl nenobružātas, visam nāk pretī, un žilbst. Saule tur bija, viņa visu atceras, bet glabā to noslēpumā.
Gar dzelzceļu augošās, kokainās puķes.
Sarkani putekļainie akmeņi.
Saulē sakarsis piķis, mīksts.
Un pamales šilierējas no karstumā svīstošās zemes.
Sienāžu miljoni, putni, bērzi un alkšņi un vardes un autobusi - kādreiz pasaulē bija tik daudz tik vienkāršu, netīru, nogurdinošu - bet piepildošu - lietu. Kad pasaule bija tik daudz pāri divām vai trim dimensijām. Kad visas maņas sarakstījās smalkos pirmās pieredzes pinumos. Tas viss kaut kur ir: es paretam spēju atcerēties - kaut ko. Kad ielaiž sauli. Pa taisno sistēmā.

• 3
• Saki

15:43 - nevaldāmie brīnumi

ja domā elementāri, emocijas ir uguns
trakums

• 1
• Saki

15:46 - statuspuse

Kauns publiski lasīt papīra grāmatas, jo citi var redzēt, cik tālu esi:
sākumā: tā arī netiec tālāk;
vidū: pazudis vienīgajā mūžā lasītajā grāmatā;
beigās: tā arī nevari pabeigt.

• 5
• Saki

15:53

nejūtība

• Saki

15:58 - mayhem

Mans gada notikums?
Bļeģ, nemaz davai neejam tajā virzienā...

• Saki

16:15

• 1
• Saki

16:58 - Par gaismas un spēka brīžiem

Jebkura transcendence ir mirklīga, jo tā paceļ pāri, uzrāpjoties augstākajā kalna galā - bet zeme paliek tā pati. Mēs neesam lidojoši. Mēs esam iezemieši. Un zeme, ko ienīd, jo tā nicina tevi, paliek vienīgais mājoklis pat tad, ja, atrodoties vistālāk no tās - viņas pirkstu smalkākajos galos, spēj to atklāti neieredzēt vai izslēgt no sava redzes loka, vai it kā milēt - kā svešu, bet priecīgu suni, konditorejas smaržu vai mitra asfalta čaukstoņu, tad ieleja, bedre, ēna un tumsa ir tas, kur būs jāatgriežas, vai arī jānikst vissavādākajā badā, dirnot šī ļaunuma transcendentā spēka augstākajās nomalēs un runāt [tikai p]ar zvaigznēm.

• Saki

17:48 - savstarpējība

Katrs ir stulbs pa savam. Un dažiem sakrīt labi.

• 1
• Saki

18:05 - nenotikumu epicentrs

visu nokavē
nejauši, negribot
neko

• Saki