12:26
Bieži nākas ar pārsteigumu konstatēt, ka cilvēki, kuri man likušies pāris gadus vecāki par mani, tomēr ir pāris gadus jaunāki. Lielākoties - jaunkundzes. Weird.
Nu, labi, tas gandrīz vairs nav no savara. Bet pierasts domāt, ka ir. Tad nu pieradums brīnās.
P. S.
Kko es te uz to pusi jau esmu rakstījis. Respektīvi - manā "iekšējā pasaulē" "ārējo cilvēku" nospiedumi ir diezgan izgleznoti.
P. P. S.
Nu, jā, bet elektroniskie čaļi man lielākoties liekas daudz jaunāki. Nezinu, cik tas glaimojoši.
12:46 - eternal freshness of hell
Es katru rītu pamostos citā pasaulē, bet tā vienmēr ir tikpat sūdīga, kā iepriekšējā.
P. S.
Un liesmas dejo - stiprākas, vājākas, spožākas, tumšākas, neļaujot prognozēt, paredzēt, gaišredzēt. Nezinu, kāpēc šobrīd prātā to redzu analoģijā ar mašīnas ietriekšanos nekustīgā priekšmetā, lielā ātruma triecienam sadalot un sadaloties tūkstoš ļoti lēnā kustībā lidojošos priekšmetos, katrs no kuriem plēš citādi, citur un mūžīgi.
Viss notika tik ātri...
I don't know anything
I don't know anything
I don't know anything
I don't know who to be
I don't know anything
I don't know anything
I don't know anything
I don't know who I am
Why we have to live in so much hate everyday? Oh yeah
Why the fighting and the coming down, am I sane?
I don't know
When the teacher put the ruler down on my hand
I laugh!
Cross my heart and hide reliever in trails of blood,
I love?!?
13:40 - a little trivia for you
Vēl man ļoti riebjas Morgans Frīdmens. You a wise-guy, eh?
14:01 - bjūtifuuul...histori
Laikam lielākais sniegs ever. Katra pārsla tā uz 5-10cm diametrā. OK. 8-(
P.S.
ai, nākamās mazākas :(
16:46 - dolby
Kruta būtu starptautiskā dragu slenga vārdnīca. Kā kādus stāvokļus un stadijas sauc dažādās pasaules kultūrās.
17:34 - for them linux fapos
Jes!
Tilda is the shit!
"konsole", jū nou, kā savulaik pirmajā Kveikā - vieglāk par alt-tab un smukāk ^_^
18:10 - shit snow
But what does it mean?
nez
18:38
nozīme bez nozīmības
nozīmīte bez nozīmētības
zeme bez zemētības
zemiskums bez pazemības
visus saspers zibens, zibsnis un blīkšķis bez miesas
18:49 - the feel of liff
19:02 - bļāviens!
Ir situācijas, kurās nevar iekļūt, un tad tu sauc viņas vārdā - kā cilvēku.
situācijas
stāvokļi
sajūtas
apjausmas
redzēšanas
pazīšanas
aizvērtas durvis, kas nedod tiesības runāt par telpu aiz tām
un tu, sūds, dzen tajā savas trulās klauvēšanās troksni
liekais, svešais,
cilvēks bez vārda, uz kuru būs atsaukties
nebūs
19:24 - entlekts
LOL
01 I Born, I Life, I Die
02 Terorist Movement
03 Die At War
04 War Agressiont
05 Die For The Beloved Country
06 The Pride Of Soldiers
it kā žēl, bet tomēr labi, ka nav iespējas paklausītes
P. S.
Tur laikam rakstīts "Human Torture". Ja kas.
P. P. S.
Uuu... cik sweet ^_^
P. P. P. S.
Circlevicious - No
20:32 - posts
Interesanti, kā visa šī žanru pāriešana "post-" fāzē pat muzikāli iemieso ticības zaudēšanu. Un tad tā kļūst par dziļāku, netaustāmāku mākslu, jo nav jau citur, kur likties.
20:39 - aren't they
21:22 - True
Bērnībā uz Nintendo (Zilitona (UFO)) bija tāda spēle, kur bija "boss": milzīgs pazemes skelets, kurš no kaut kāda akmens balkona virs līķu bedres spēlētāja varonim nikni vemj virsū pretīgu zampu. Beidzot es to skeletu pilnībā saprotu.
Spēli neizdevās sagugļot (es tak neko neatceros), bet atradu
( UFO )
21:53 - cilvēka vērtība
Sakarīgās bērēs vai pēcnāves aprakstos cilvēki tiek konceptualizēti. Tiek aprakstītas to funkcijas dzīves laikā, to paradumi, īpatnības, labās un sliktās puses - bet tas viss kopā kaut kā ierakstās apkārtējo dzīvēs un ir nozīmīgi, svarīgi, pa īstam. Vērtīgi.
Labi, tas viss man pamatā no amerikāņu filmām, kamēr mēs tikai pasakām "par mirušiem labu vai neko" un dziļdomīgi klusējam.
Bet būtībā derētu to praktizēt vēl pie dzīves. Vai sev, vai citiem. Tajās pašās amerikāņu filmās gan šādu funkciju mēdz īstenot "draugi", kaut gan arī tas vairāk tāds kā mitoloģisks tēls, piemēram, no tāda paša nosaukuma seriāla, kur visi savos raksturos ir kā akmenī kalti, savā konkrētībā nevainojami un viennozīmīgi. Tāpēc tos arī var aprakstīt - gluži kā scenārista varoņu konceptualizācijā.
Bet ja nu tomēr tas ir iespējams? Ja nu ir iespējams sevi redzēt nevis kā tukšu, aprijošu vietu, kā vakuumu, kā bedri ceļā, pret kuru citiem jālauž kājas, bet gan kā horizontāli iesaistītu, viena līmeņa būtni ar visu universu, kurā tu esi dzīvojis un dzīvo, un droši vien vēl dzīvosi - kas liecina, ka esi kaut kam, kaut kā "vajadzīgs"? Tiesa, tradicionālā sabiedrība tev šādu aprakstu, modeli iedod jau no sākuma, tev tas vienkārši jāizpilda. (Un, ja to neizpildi, jūties kā tā tukšā, melnā vieta.) Bet ir taču iespējams (jābūt iespējamam) vidusceļam: dzīvām attiecībām (kā kristieši saka par Dievu - jo gribas taču, lai kādam rūp, kaut vai iztēlotam), tādām, kur cilvēki dzīvo, nevis vienkārši ir. Un taisni tā funkcionālā saskarsme arī ir tā sīkā cilvēka dzīve - tik nozīmīga kontekstā, kurš pēc sava uzstādījuma nav negatīvs, pieprasošs, nicinošs, nosodošs, pazudinošs.
Galu galā, domājams, ka daudzu pašnāvību blakusiemesls ir tieši šāda vēlme - noskaidrot, kam tu vispār esi vajadzīgs. Tiesa - arī tādā kā atriebības formā ("tad jūs, sūda kropļi, sapratīsiet, ka no manis varēja iznākt kaut kas labs - ja vien jūs būtu nedaudz izkāpuši no savas trulās un pretīgās patmīlības!"). Bet, nu... lietas sastāv tā, kā tās sastāv. Un kuram gan pietiek resursu un gudrības tik saprātīgi ieguldīt citos? Ja reiz cilvēks ir bedre un caurums, tur jāsamet diezgan daudz, līdz viņš kļūs pilnīgs un līdzsvarots. Nāve vienmēr ir bijusi vieglākā opcija - no abortiem un ragaviņām mežā līdz kariem un nāvessodiem. Tikmēr amerikāņu filmās pastāv kāda noslēpumaina vidusslāņa miera zeme, kur pat vislielākie izaicinājumi saskaras ar tavu varoņa neizmērāmo gribu un labo veiksmi - vismaz "galu galā". Cik gan bieži dzīvē ir iespējamas Laimīgas Beigas?
P. S.
Tiesa, saprotams, kā aizgājēja pozitīva apvārdošana atvieglo palikšanu pārējiem. Pat selektīvajai atmiņai jāpalīdz paņemt tikai labo. Tā ir prasme brīdī, kad tevi pamet, sakopot visus spēkus, lai nesabruktu trūkuma iesūcošajā tumsā. Bet, kamēr visi ir uz vietas, nevienam tiešā veidā nav izdevīgi izmest savas labākās kārtis.
Pati dzīve spēlē pret mums.
P. P. S.
Un vēl jau ir "mīlestība", smadzeņu funkcija, kuru var paveikties piestartēt divatā, reizē un adekvāti. Tā jau tie cilvēki izdzīvo (pat ar brēcošiem, netīriem izdzimumiem).
P. P. P. S.
Un tad vēl ir jau minētie bērni: cilvēki, kurus tu ar varu iespied savā dzīvē, lai kļūtu viņiem par Visu. Kad esi tik vecs un noguris, tik pretīgs un garlaicīgs, tik stulbs un sekls, ka nevari ieviest jaunus draugus un ar vecajiem vairs nav iespējams salabt - tu paņirgājies par visu cilvēka dabu un likteni un mēģini spēlēt Dievu - labu vai sliktu, vienalga, tāpat tā ir nelietīga manipulācija.